18.02.2013 21:54

Planētas manā dzīvē jeb Stāstiņš, kā kāds vīriņš Jupiteru pētīja

Jupiters Strēlniekā, Marss Aunā, Neptūns Strēlniekā... Par ko rakstīt? Klasiķi saka, ka „... šāda Jupitera (Jupitera Strēlniekā) esamība var līdzsvarot visas pārējās problēmas. Tikai ir jāuztur ticība.” Ja jau šāda Dieva un Likteņa dāvana ir, tad būs vien jāraksta par Jupiteru.

Gandrīz pirms 20 gadiem kāds labs astrologs izveidoja man horoskopu. Tajā laikā par planētu nozīmi un planētām zīmēs īpaša priekšstata nebija. Arī šobrīd tas tikai pamazām veidojas. Tomēr rodas sajūta, ka neziņas un neizpratnes migla pamazām izklīst.

Savas kartes gadījumā vārētu pieskarties veiksmes un ticības uz veiksmi aspektiem Jupitera kontekstā.

Ar ticību plašākā nozīmē ir bijis kā braucienā pa nezināmu upi. Līdzīgi - arī ar ticību uz veiksmi. Kad ticība un pārliecība bija, arī veiksme nepievīla. Tomēr Marss Aunā laikam rada pārāk lielu nepacietību, pārmērīgu (vismaz no apkārtējo viedokļa) centību kaut ko uzsākot. Tāpēc visnotaļ bieži manas iniciatīvas ir palikušas bez līdzcilvēku akcepta un atbalsta. Kad kādu laiku (dažos gadījumos šis laiks mērāms gados) esi patiesi centies, bet esi sastapies ar šādu attieksmi, enerģija izsīkst, ticības līkne noslīd zem horizontālās ass... Un tad arī veiksme aizgriež savu vaigu. Šādiem periodiem ieilgstot, iepazinu psihes stāvokļus, kurus piedzīvot nenovēlētu pat sīvākajiem pretiniekiem. Kāds ir teicis, ka „ viss, kas nenogalina, padara mūs stiprākus”. Varētu tam piekrist, jo guvu vairākas mācības.

Pirmā: Ja nezini, ko gribi, tad esi tik laipns un sāc izbaudīt to, ko negribi/ negribēsi! Rezultātā rodas vismaz kāda sistēma ar atskaites punktiem vai līnijām, balstoties negatīvajā pieredzē (kas nozīmē: kas ir tas, ko es nevēlos piedzīvot atkārtoti).

Otra mācība: Ticības fenomenu nevajag pārmērīgi uzšķērst. Paskaidrošu, ko ar to domāju.

Pirms daudziem gadiem apmeklēju Māras Dālderes lekcijas. Viena no tēmām, kas tobrīd īpaši uzrunāja - radošā vizualizācija. Sāku mazliet trenēties, eksperimentēt. Sākumā - neko lielu. Taču, gandrīz viss piepildījās. Dažos gadījumos tik ātri, ka pats no tā nobijos. Mēģināju par to runāt ar Māras kundzi. Teicu, ka vēlos dziļāk izprast šā aizraujošā fenomena būtību. Viņas ieteikums bija apm. šāds: „Nu, ja tu to patiešām gribi, tad vajadzētu pastudēt cilvēka psihofizioloģiju - klasiski medicīniskā izpratnē...”

Sāku pamazām lasoši rakņāties ieteiktā virziena literatūrā. Nonācu līdz nopietnām grāmatām parapsiholoģijā. Tajās ieteikumi visnotaļ loģiski - lai ko sasniegtu, ilgstoši jātrenējas.  Būtiska piebilde - vingrinājumus vēlams veikt laika periodos ar astroloģiski labvēlīgu fonu. Secināju, ka bez astroloģijas zināšanām tālāk netikt. Sāku meklēt astroloģijas grāmatas, lasīt, pētīt. Tajā laikā studēju LLU, dzīvoju Jelgavā. Ar literatūras pieejamību bija bēdīgi. Arī domubiedru ceļā nebija. Nebija īsti kam palūgt padomu. Tā auniskais sākuma impulss beidzās. Praktiskā dzīve prasīja savu - studijas, darbi, ārzemju prakses...

Kopš biju nolēmis izprast fenomena būtību, turpmāk neko pēc ieteiktās metodikas radoši vizualizēt neizdevās. Šobrīd šķiet, ka tā arī bija galvenā kļūda - mēģināt izprast. Māra bija palīdzējusi gūt pieslēgumu, enerģija plūda. Taču man ar to nepietika. Arī bērni mīl pulksteņus. Tik ļoti, ka ar lielu azartu tos sadala pirmreizinātājos. Vienīgi žēl, ka pulksteņi pēc tam nedarbojas... Cits salīdzinājums:

Miljardiem cilvēku lieto elektrību. Kāds miljons (?) - pasniedz skolās fiziku. Vēl mazāk būs zinātnieku, kuri pēta elektriskos procesus. Tomēr - cik pēdējo vidū būs to, kuri patiešām izprot, kas ir elektrons?

Tāpēc - apbruņojoties ar ticību, ka viss notiks, nevis ķersim un ķidāsim elektronus, bet droši spraudīsim dakšiņu sienas kontaktā! Un ūdens tējkannā uzvārīsies. Izbaudīsim to!