15.01.2015 21:37

Mans stāsts būs par 6. māju, visvairāk - par veselību. Darbs reizēm arī ir vislabākās zāles, bet tas jau ir cits stāsts.

Visādi cilvēki dzīvē ir iepazīti, bet tieši interese par veselību ir devusi iespēju satikt daudzus neparastus cilvēkus. Līdz šim es to neapzinājos, bet veselības tēma kā pavediens ir vijusies cauri visu dzīvi, gan attālinoties, gan pietuvinoties, kā balts līkumains lauku ceļš.

Bērnībā es daudz slimoju. Mana māte ārstēja mani tā, kā jau sociālismā pierasts. Vislielākā ietekme uz mani bija vecaimātei - omei. Mēs ar viņu staigājām pa pļavām, vācām augus tējai. Uz plīts vienmēr stāvēja tējkanna ar uzlietu zāļu tēju. Man patika karstās vasaras dienās ieskriet istabā, un padzerties aukstu rūgtu tēju bez cukura. Tas vislabāk veldzē slāpes. Šis pieradums man ir saglabājies līdz šai dienai, es arī darba dienās izdzeru vairākas krūzītes zāļu tējas, vienīgi nevis pašas vāktu, bet no lielveikala, paciņās safasētu. Mani tas nomierina, mani tas vieno ar mājām, senču tradīcijām, ar pļavām un laukiem. Katram no mums ir vajadzīgs savs sazemējums stresainajā ikdienā.

Otrs tēls no bērnības ir kaimiņš pēc iesaukas Kalējs. Šad tad viņš atnāca pie mums ciemos, runājās ar māti, un virtuvē pīpēja. Nopīpējies, krekšķošs, rupjš vecis. Bet viņam bija īpašas spējas, viņš mācēja ārstēt cilvēkus, ar magnētiem un sazin vēl ko. Pie viņa brauca sievietes pat no tālienes, piecieta visas viņa rupjības, lai tiktu atpakaļ pie veselības, varbūt arī pie bērniem. No tiem laikiem par dziedniekiem man bija visai apšaubāms iespaids, mazliet biedējošs.

Tālāk nāca zaļā jaunība. Mācīties aizgāju uz Bulduriem, un šī skola vēl dziļāk ieveda pļavā, kopā ar botānikas skolotāju, lupu un augu noteicēju. Kopš tā laika augi ir mana pasaule, ar visu to enerģiju, ko tie var dot cilvēkiem. Darba meklējumi mani bija aizveduši tālu no augiem, bet ne pārāk sen es „ievēlējos”, ka gribu atpakaļ pie dārzkopības. Un tas piepildījās.

Kļūstot pieaugušai un palielinoties pienākumu apjomam, aktuāls kļuva jautājums par garīgo veselību. Mātes lomu uztvēru tieši - kā brīvības atņemšanu, man nebija viegli, jutos slima. Sāku interesēties par cilvēkiem, kas spēj sakārtot cilvēku enerģiju. Tā jau ir atkāpe ar vienu kāju 8. mājā, vai arī 12. mājā, bet arī tas ir svarīgi. Dažreiz pie mērķa noved nevis taisnākais ceļš, bet apvedceļš. Sāku mācīties dziednieku skolā, par pārsteigumu sev pašai, ka esmu to uzdrīkstējusies. Lekcijas pārsvarā bija dīvainas, bet daļa arī reālākas – mācības par uzturu un ūdeni, reliģijas vēsture, mākslas terapija, fitoterapija. Beigu beigās - arī astroloģija. Mācības lika man justies daudz labāk gan psiholoģiski, gan enerģētiski. Tajā dīvainajā atmosfērā jutos daudz reālāk, nekā parastajā sadzīvē. Tur es satiku daudzus cilvēkus, ko varu saukt par saviem garīgajiem skolotājiem. Cilvēki, kas ir apveltīti ar neparastām spējām, liek arī apkārtējiem justies neparastiem, vērtīgiem, spējīgiem, unikāliem. Mācības nepabeidzu, bet ar to enerģijas lādiņu, ko tur ieguvu, labāk varēju darīt tās lietas dzīvē, kas ir jādara.

Veselības un uztura tēma ir ietekmējusi arī manu tradicionālo izglītību ekonomikā. Pētīju dārzeņu audzēšanas iespējas Latvijā, bioloģisko lauksaimniecību. Mani pārsteidza institūts, kas no parastas sarkano biešu sulas spēja izgudrot ļoti labas zāles. Esmu ļoti liela patriote, un mani sajūsmina tas, ko var Latvijas cilvēki, šī mazā uzņēmējdarbība, kas prasa milzīgu varonību. Ir daudzi piemēri, kad cilvēki savu pārliecību par veselīgu dzīvesveidu, uzturu ir spējuši ne tikai reklamēt, bet arī izveidot no tā biznesu, ģimenes biznesu. Es viņus apskaužu, atbalstu vismaz morāli, viņi man ir „savējie”. Šobrīd ar savu patēriņu atbalstu ārzemju kompāniju, kas ražo dabīgos vitamīnus. Tas man ir ļāvis uzlabot dzīves kvalitāti, devis vairāk enerģijas darbā, paplašinājis paziņu loku. Apmeklēju seminārus, satieku daudzus pozitīvus un enerģiskus cilvēkus. Pēdējā seminārā lektors stāstīja, ka 70% no veselības ir mainīgā daļa, ko varam ietekmēt paši. Tas man patīk, mana pārliecība ir tāda, ka Dievs mums ir devis veselību, un mūsu pienākums ir to saglabāt, un veselības bojāšana ir grēks. No otras puses, aizraušanās ar veselības tēmu ir pabojājusi manas attiecības ar cilvēkiem, kuri reāli grauj savu veselību, esmu kļuvusi neiecietīgāka, kā pravietis pret ķeceriem.

Jaunības klejojumiem pa vidu biju pie kaut kādas slavenas astroloģes, ne labprātīgi, bet tikai tādēļ, ka kāds jau bija samaksājis par vizīti. Viņa man teica, ka man ir spējas medicīnā. Padomāju, ka tās ir pēdējās muļķības, ko man var pateikt, jo ieraugot asins pilienu, jau ģībstu. Neņēmu to visu par pilnu, bet tagad saprotu, ka varbūt vajadzēja. Ja kaut ko vēl dzīvē gribētu mācīties, pie tā visa, ko jau esmu samācījusies, tad iestātos kādā Fitokoledžā. Tāda jau esot bijusi Latvijā 90-tajos gados. Tagad nav. Varbūt arī būs, varbūt dakteris Tereško noorganizēs.

Kādēļ man patīk 6. māja? Tādēļ, ka tur ir lietas, ko varam mainīt paši: darbs, veselība. Un tas nekas, ka tā ir neviegla māja, vieglums jau neko nemaina. Daudz savādāk ir iet basām kājām pa baltu, siltu lauku ceļu, nekā traukties pa to dārgā automašīnā. Bez basām kājām dzīvē neko nevar saprast. Un mainīt kaut ko var tikai pēc tam, kad esi sapratis.