13.12.2014 13:01

Man ir ļoti nepieciešama gaisma un siltums. Nesaprotu, kā var vakarā skatīties televizoru tumsā!? Izrādās, daudziem tā patīk, taču ne man. Regulāri visur tiek atstāti iedegti uguņi, jo tas šķiet tik pašsaprotami, ka ir gaišs un silts. Un kāda starpība, cik liels ir elektrības patēriņa rēķins, ja man tas liek justies komfortabli. Tā laikam arī ir viena no lauvu raksturojošām iezīmēm, ka nav tās taupības, ja var netaupīt. Arī par pēdējo latu aiziešu un skaisti iedzeršu kafiju, un dzerot izdomāšu, ko darīt, lai būtu vēl.

Tā kā esmu ļoti radoša, tad protu no nekā uztaisīt kaut ko. Visvairāk tas izpaužas virtuvē - ledusskapis itkā tukšs, taču vakariņās tiek pasniegti restorāna cienīgi ēdieni. Tā arī iepazinos ar vīru, abi bijām ciemos pie kopīgas paziņas un vienā brīdī visiem ļoti gribējās ēst. Bija jau vēls un ledusskapī itkā nekā nebija. Beigās tapa vecu zivju pirkstiņu šedevrs, “pūdēta” siera mērcē ar paštaisītu pastu (makaroniem). Vīrs to redzēdams, kā praktiķis nosprieda, ka šāda sieva ir ļoti izdevīga burtiskā nozīmē. Viņš domāja, ka ar tādu talantu būtu lēti mani uzturēt. Lieki piebilst, ka viņš kļūdījās. Ja es varētu, staigātu nokrāvusies zeltā, bet nevaru, un nekas, jo ļoti mīlu savu vīru un neprasu to, kā nav.

Mēs abi esam vēl jauni, tikko kā pāri diviem gadu desmitiem. Pirms pusotra gada uzsākām savu biznesu un kopš tā brīža knapi savelkam galus, jo viss tiek ieguldīts ar cerību kādreiz saņemt atpakaļ dubultā. Dzīvojam pieticīgi, ar malku kurināmā dzīvoklī, daļēji neremontētā, taču esam laimīgi, jo lauva māk būt laimīgs. Un tā arī ir.

Caur pilnīgu personības sabrukumu 18 gados, esmu atmetusi lauvām tik ļoti raksturīgo augstpārtību un pārlieku lielo lepnumu. Tagad viss šķiet vieglāks un harmoniskāks, jo nav jau par ko kreņķēties. Nauda, kas ir enerģija, nāk un iet, esam bijuši gan augšā, gan lejā un vienīgais, kam ir patiesa vērtība, ir mīlestība. Pie tā arī pieturos. Reizēm ir grūti to atcerēties, kad nonāc sabiedrībā ar izteiktu gara vājumu, jo tādi cilvēki - sekli un morāli zemi, man šķiet ļoti kaitinoši. Taču šādiem cilvēkiem tieši visvairāk ir nepieciešama apkārtējo (t.sk. mana) mīlestība un sapratne, jo viņu dvēselēm tā jau ir grūti. Jāpalīdz pacelties augstāk, pat ja nākas nedaudz ziedoties.

Arī tas ir raksturīgi lauvai - ļoti mīlēt, spēt piedot un būt augstsirdīgai. Vienmēr tāda esmu bijusi, taču agrāk kaut ko gaidīju pretī. Man šķita, ka, ja es liecos tavā priekšā, tev tas ir obligāti jānovērtē un jāatdara ar to pašu. Bieži nākas dzirdēt, ka cilvēki saka:”es jau neiešu zemoties!”, taču pazemība, pēc būtības, jau nav slikta. Tā prasa īpašu gara attīstību, jo, spēt noliegt galvu un pieņemt visu kā ir, paļaujoties uz dievišķo gribu, ir grūti (it sevišķi lauvai).

Pēdējos divos gados esmu izteikti garīgi augusi un par to man tiešām liels prieks. Neatlaidīgā sevis pilnveidošana, mācīšanās un likteņa uzliktās mācībstundas ir spējušas radīt apziņu, ka viss ir iespējams. Bet nevis kā tukši vārdi, bet pilni ar ticību, ka tā tik tiešām ir. Mēs paši sev nospraužam robežas, gan fiziskajā, gan garīgajā plānā. Un to apzinoties, dzīvot ir vieglāk. Es apzinos savas labās īpašības, cik dzīvespriecīga, iedvesmojoša un brīnišķīga varu būt, bet man labāk tīk, ka darbi runā paši par sevi. Varu stundām filozofēt par to, cik ļoti esmu lauva, taču tā būtu augstprātība - tīksmināties, ka esmu karalis.

1. kurss, tālmācība