13.12.2014 12:48

Es neatlaidīšos, līdz man izdosies. 

Es neesmu nācis šai pasaulē sakauts, un neveiksme neplūst man dzīslās.  

Es neesmu aita, kas gaida, lai gans dzen to uz priekšu. Es esmu lauva (Auns) un atsakos runāt, staigāt, gulēt kopā ar aitām.

Neveiksmes lopkautuve nav mans liktenis.

Es neatlaidīšos, līdz man izdosies.                  

                                                                           /Ogs Mandino „Pasaules dižākais tirgonis”/

 

Es neesmu aita, esmu Auns un neatlaidība ir viena no manām raksturīgākajām īpašībām. Aunus nav iespējams noganīt. Jo vairāk gans centīsies Aunu iegrožot, virzīt, jo lielāka būs pretestība. Var gadīties, ka Auns virzīs ganāmpulku sev vēlamā virzienā un gans būs spiests sekot visam baram. Aunam patīk būt kopā ar aitām, pat ar izstumtajām.

Mana dzīve iedalās vairākos posmos: ...pirms...un pēc.

Jau no bērnības mazais Auniņš samērā aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. Pasākumos skandēju dzeju, darbojos skolas teātrī, dziedāju korī. Raksturīgākā īpašība – spītība. Necietu netaisnību. Kad saņēmu brāzienu no mammas par brāļa nedarbiem, nekad viņu nenodevu, pacietu klusējot. Pamatskolas laikā arī ieguvu vienu no vērtīgākajām atziņām, kas ietekmēja manu turpmāko dzīvi. Tas notika tā: kādā aukstā ziemas rītā ar kaimiņu meiteni devāmies uz skolu. Viņa paslīdēja uz ledus un nokrita. Stāvēju un sirsnīgi smējos. Pēc stundām, aptuveni tai pašā vietā, nokritu arī es. Sāpīgs kritiens sekoja arī nākošajā rītā. Jau toreiz sapratu, ka katrai mūsu rīcībai seko pretdarbība, tāpēc turpmākajā dzīvē vienmēr centos kontrolēt savus vārdus un darbus.

Auna zīmes sievietes - aktīvas un sabiedriskas, ar izteiktu pašlepnumu, saista māksla, manā gadījumā īpaši teātris. Studiju gados nemanot tiku iesaistīta Studentu kluba darbā, organizējām un vadījām dažādus pasākumus, grupā vadīju kultūras dzīvi. Pēc studijām saistošs darbs, ģimene, saimniecība, dejošana tautisko deju kolektīvā, arodbiedrības pienākumi... Daudz radošu, spontānu ideju, kuras atsaucīgie darba kolēģi palīdz realizēt dzīvē. Šai dzīves posmā apģērbā samērā bieži dominē sarkanie toņi un apvienojumā ar atklātību, toleranci un smaidu, mērķi tiek sasniegti, reizēm pat īpaši nepiepūloties. Spraigā dzīve, protams, rada straujas garastāvokļa maiņas, vēlme visu paveikt pašai un sasniegt radošās virsotnes rada stresu, liekus uztraukumus. Esmu ar spēcīgi izteiktu uguns stihiju, kad aktivitāte, neatlaidība, arī emocionalitāte izvirzījās priekšplānā, aizmirstot par garīgām vērtībām. Dzīvē visam jābūt līdzsvarā, bet es joprojām traucos uz priekšu. Liktenis uzsūtīja slimību. Parasta temperatūra. Auni nekad nepadodas, neizrāda vājumu, jāiet, jādara. Dievs vēlējās, lai apstājos, pievienoja komplikācijas. Vēl un vēl... Divpadsmit gadus cīnījos ar sevi, ar Likteni, līdz es padevos...

Un tad sākās mana dzīve pēc... Kārtējo reizi satiku Skolotāju (līdz šim labākā mācība manā dzīvē). Aizgāju pie dziednieka. Veselība sagrauta. Man nepieciešams, lai no kabineta izietu pilnībā atveseļota un viņš precīzi norādītu turpmāko ceļu. Dzīve iet uz priekšu, jāskrien, jādara. Viņš padarbojās, paskatījās un noteica: „Ja tu neko nedarīsi, būs slikti”. Mājās dusmojos un raudāju, līdz sapratu, ka jādara un jāmainās pašai. Kopš pieņēmu, ka viss, kas ar mums notiek, ir pašu domu, vārdu un darbu rezultāts, dzīve kļuvusi daudz vieglāka. Apkārt tik daudz brīnišķīgu cilvēku, veidojas īpaša saikne ar dzīvo radību un dabu. Tā sākās mans garīgās izaugsmes ceļš. Joprojām mācos. Piedot... Mīlēt.... Ar sirdi, ne ar prātu vien. Ik pa laikam Liktenis uzsūta „eksāmenus”, kuri vairāk vai mazāk veiksmīgi jākārto. Auna sarkanos toņus nomainījuši zilie, ceriņkrāsas, pelēkie toņi (gan ar spilgtiem akcentiņiem). Auns mācās nepacietību aizstāt ar sapratni, dusmas („Dusmas ir garīgs vēmiens” Ošo) ar līdzcietību, nemieru ar dvēseles mieru.

„Es būšu līdzīgs lietus lāsei, kura drupina kalnu; skudrai, kura apēd tīģeri; zvaigznei, kura apspīd zemi; vergam, kurš būvē piramīdu. Es būvēšu savu pili pa vienam ķieģelim vien, jo zinu, ka mazi pūliņi, kas tiek atkārtoti, noved līdz pilnībai katru pasākumu”, teicis Ogs. Pilnība nekad nebūšu, bet ir uz ko tiekties...

Es neatlaidīšos, līdz man izdosies!