Andra Rača
ANDRA RAČA
ASTROLOĢIJAS SKOLA
MUMS - 31 GADS!
No 1993.gada
05.12.2014 16:31
Izlasot Andra Rača Astroloģijas skolas izdevuma ”Zodiaka zīmes” sadaļu par Mežāzi (48. – 52. lpp.), zūd nepieciešamība paskaidrot vēl ko vairāk par šo zīmi un tās ietekmi, jo katrai rindkopai varētu pievienot piemēru ”iz” savas personīgās dzīves. :) Praksei atbilst aptuveni 95% izdevumā aprakstītās teorijas.
30.11.2014.Izlasot Andra Rača Astroloģijas skolas izdevuma ”Zodiaka zīmes ” sadaļu par Mežāzi (48. – 52. lpp.), zūd nepieciešamība paskaidrot vēl ko vairāk par šo zīmi un tās ietekmi, jo katrai rindkopai varētu pievienot piemēru ”iz” savas personīgās dzīves. :) Praksei atbilst aptuveni 95% izdevumā aprakstītās teorijas.
Tā kā man netīk pārāk bieži lietot vārdu ”es”, tad šo eseju rakstīšu 3. personā, galveno varoni dēvējot par Ebbu. Lai darbs izdotos pārskatāmāks, tas tiks sagrupēts vairākās sadaļās.
Ievads.
Attēls – āzis ar zivs asti un spārniem – precīzi raksturo vēlmi tiekties uz augšu, vienlaicīgi stabili stāvot uz zemes.
Rakturojošākās īpašības: mērķtiecība, reālisms, prasīgums, sistemātiskums, augstas darba spējas, orientēšanās uz rezultātu un mērķi, loģiskums domāšanā un darbībās.
Turpmāk darbā mēģināšu tuvāk raksturot Mežāža attēla un īpašību atbilstību Ebbas līdzšinējai dzīvei. :)
Bērnība.
Ebba bija meitene no skaista Latvijas lauku ciemata, un viņai bija ļoti gaiša bērnība, jo tika saņemts daudz mīlestības no saviem vecākiem un vecvecākiem. Meitene pieauga un pusaudža vecumā viņai kļuva skaidrs, ka ir cilvēki – organizētāji, vadītāji, un ir cilvēki – sekotāji. Prakse rādīja, ka Ebba pieder pirmajiem. Viņa visus skolas gadus aktīvi iesaistījās skolas sabiedriskajā dzīvē, sportoja, dejoja, dziedāja, kā arī strādāja savā mājas saimniecībā, vasarās kaplējot bietes, vācot sienu, kā arī darot dažādus citus lauku darbus. Piedevām, Ebba arī labi mācījās, vidusskolu pabeidzot ar sudraba medaļu. Tas viss kopā nesagādāja nekādas grūtības, jo sistēma bija absolūti skaidra – katru dienu mācības + darbs + papildnodarbības, un tā katru dienu.
Augstāk minētais skaidri iezīmē Mežāža sistemātiskumu, reālismu un augstās darba spējas jau bērnībā un pusaudža gados.
Jaunība.
Kad 1991. gadā Ebba pabeidza vidusskolu, tad nācās doties uz Rīgu studēt. Sākotnēji tas bija ļoti grūts posms, jo Ebba nebija radusi dzīvot prom no mājām. Viņa iestājās tikko atvērtā augstskolā ar militāru novirzienu un stingru disciplīnu, kurā augstā līmenī bija attīstīta neatkarīgās Latvijas doma. Paralēli studijām Ebba šajā augstskolā nodibināja tautisko deju kolektīvu, un sākotnēji to pati arī vadīja, bet pēcāk atrada skolotāju. Pieci studiju gadi bija ļoti piesātināti, jo jāmācās bija daudz, tāpat sporta nodarbības notika katru dienu, paralēli studentiem bija jāstrādā nakts maiņās, apsargājot dažādus objektus. Toties, šīs augstskolas studenti saņēma ”labas” stipendijas, līdz ar ko Ebba atteicās pieņemt palīdzību no vecākiem, tādējādi 18 gadu vecumā kļūstot materiāli patstāvīga. Papildus Ebba apguva angļu valodu pie privātskolotājas, it kāiepriekš paredzēdama, ka 1994. gadā viņa uzvarēs augstskolas zinātnisko darbu konkursā, ar šo uzvaru nopelnot braucienu uz ASV – FIB (Federālais Izmeklēšanas Birojs) akadēmiju. Šis brauciens bija pagrieziena punkts Ebbas dzīvē. Viņai tai laikā bija 21 gads. Ierodoties lidostā, Ebba bija ļoti priecīga, gaidu pārpilna, bet atklājās, ka augstskolas pasniedzējs, kurš arī bija iekļauts grupā, un pie kura atradās Ebbas lidmašīnas biļete un komandējuma nauda, lidostā neieradās. Grupa aizlidoja bez Ebbas, bet meitene palika lidostā, sēžot uz sava kofera un raudot. Labi, ka kopā ar viņu šajā brīdī bija mamma – mīļa un spēcīga sieviete (Lauva). Pēc pirmā šoka Ebba nolēma, ka jārīkojas – viņa jutās tik ļoti nopelnījusi šo braucienu, ka nespēja pieņemt domu, ka ne viņas vainas pēc ir palikusi Rīgā. Viņa nolēma rīkoties (atcerēsimies, ka mobilo tālruņu tajā laikā Latvijā vēl nebija). Ebba sazvanīja augstskolas dežūrdaļu, noskaidroja ”pazudušā” pasniedzēja dzīves vietu un devās pie viņa uz mājām. Viņš, kā izrādījās, bija piedzēries un vienkārši neieradies lidostā, lai gan stāstīja, ka viņam esot uzbrukts, biļetes un nauda atņemti. Tā kā Ebba bija nolēmusi jebkādiem līdzekļiem aizkļūt līdz galamērķim ASV, viņas mamma aizņēmās 600,- USD no kāda pazīstama ārzemju latvieša, kas vienkārši uzticējās. Ne Ebba, ne viņas mamma tajā mirklī nezināja, no kādas naudas šo parādu varēs atlīdzināt. Par šo naudu tika iegādāta lidmašīnas biļete vienā virzienā (abiem virzieniem naudas nepietika) nākamajam reisam no Rīgas uz Ņujorku, un Ebba devās ceļā. Mammai neizdevās meitu atrunāt no šīs ”avantūras”. Vēlu vakarā izkāpusi Ņujorkas lidostā, Ebba saprata, ka nonākusi neapskaužamā situācijā, jo vēl bija jānokļūst līdz Vašingtonai un tad vēl līdz 50 jūdzes attālajai FIB mācību bāzei. Viss beidzās labi – Ebba Ņujorkas lidostā iegādājās lidmašīnas biļeti līdz Vašingtonai, kur ieradās pusnaktī. Pēc tam viņa par pēdējiem atlikušajiem 50,- USD ar taksometru nokļuva galamērķī – FIB mācību bāzē meža vidū. Turpmākā notikumu gaita bija kino sižeta vērta – sākotnēji FIB darbinieki Ebbu uzskatīja par VDK spiedzi, jo nespēja pieņemt faktu, ka vienkārša, jauna meitene viena pati varētu veikt šo sarežģīto ceļu no Latvijas uz ASV (atcerēsimies, ka tas bija 1994. gads, nesen beigusi pastāvēt PSRS), tur noteikti jābūt kādam slepenam iemeslam. Tomēr pēc Ebbas pratināšanas, kā arī ar Latvijas grupas vadītāja – LR Ģenerālprokurora vietnieka - palīdzību, amerikāņi saprata, ka nekādu slēptu iemeslu nav. Tas situāciju pavērsa pilnīgi pretējā virzienā – Ebbu turpmākajās nedēļās ”nēsāja uz rokām” un apbrīnoja par viņas drosmi, kā arī uzdāvināja ar trīs nullēm rakstāmu naudas summu, no kuras tad pēcāk tika atlīdzināts parāds laipnajam aizdevējam, kā arī vecākiem iegādāts jauns auto – žigulis. :) Tas viss, protams, cēla Ebbas pašapziņu, kā arī apstiprināja viņas domu par to, ka dzīvē iespējams ir pilnīgi viss, tikai ļoti jāgrib un jāformulē mērķis. Šī brauciena rezultātā Ebba ieguva ļoti plašu, augstu stāvošu Latvijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieku kontaktu loku.
Pēc piecu gadu studijām augstskolā un Bakalaura sarkanā diploma saņemšanas, Ebba uzsāka darba gaitas, paralēli realizējot savu pusaudžu laika sapni. Liela viņas vēlme bija kādreiz dzīvē nokāpt pa Latvijas Universitātes (LU) centrālajām kāpnēm, pa kurām atļauts kāpt tikai LU absolventiem. Tāpēc viņa, paralēli darbam, iestājās LU, un pēc 2,5 gadu studijām nokāpa pa centrālajām kāpnēm ar Maģistra jurisprudencē diplomu rokās. :)
Viss augstāk minētais apliecina Mežāža mērķtiecību, patstāvīgu lēmumu pieņemšanu, izvirzīto mērķu sasniegšanu ar visu spēku koncentrāciju, kā arī paļaušanos uz saviem spēkiem, izdomu un prātu. Mežāzis nespēj samierināties ar to, ka viņam jācieš citu personu neizdarības vai vājuma pēc. Viņš necieš gļēvus, neizlēmīgus, slinkus un infantilus cilvēkus.
Brieduma laiks.
Ebbas pirmajā darba vietā viņai veicās ļoti labi – vadība un kolēģi viņu respektēja par teicamu sava darba darīšanu noteiktos termiņos, par draudzīgumu un labo komunikācijas prasmi ar jebkura tipa cilvēkiem no jebkura sabiedrības slāņa un jebkurā situācijā. Pēc pāris nostrādātiem gadiem Ebba saprata, ka viņai ir par daudz brīva laika, jo savu darbu viņa izdarīja ātri un kvalitatīvi, bet par maz naudas, tāpēc vajadzētu domāt par kādu iespēju papildus nopelnīt. Tomēr aktīvi citu darbu viņa nemeklēja, līdz nejauši dzirdēta saruna starp paziņām viņai pavēra jaunu dzīves apvārsni. Kāds Somijas loģistikas uzņēmums vēlējās Latvijā atvērt savu pārstāvniecību, un meklēja šim nolūkam piemērotu personu ar juridisko izglītību un angļu valodas zināšanām. Tas bija 1997. gads. Ebba aizbrauca uz pārrunām, un potenciālajiem darba devējiem izstāstīja, ka viņai nav absolūti nekādas pieredzes loģistikā, un viņa nezina, kas tas ir, bet sagatavot dokumentus jauna uzņēmuma reģistrēšanai Latvijā viņa varētu mēģināt, kā arī viņa ir gatava visu jauno apgūt mācoties. Somi Ebbai uzticējās, iedeva 3000,- USD, un deva iespēju pašai uzsākt darboties. Tā viņa viena pati – 25 gadus jauna meitene bez iepriekšējas pieredzes uzņēmējdarbībā – uzsāka biznesu Latvijā. Kopš tā laika ir pagājuši 17 gadi, un uzņēmums Latvijā ir ieguvis ļoti labu reputāciju. Tas ir izaudzis līdz 30 - 40 darbiniekiem, uzbūvējis 11 000 m2 lielu un modernu loģistikas un biroju kompleksu Mārupē, un darbojas starptautisko sauszemes, jūras, gaisa un noliktavu pakalpojumu jomā. Līdz ar gadiem, palielinoties uzņēmuma apjomiem, Ebbas pleci no atbildības nastas ”liecas arvien tuvāk zemei”, un neviens nezina, kā tas viss beigsies. :)
Paralēli Ebba ir realizējusi kādu savu 6 gadus vecu ideju, gadu atpakaļ atverot savu veikaliņu, uzsākot darboties apģērbu mazumtirdzniecībā. Šī jaunā uzņēmuma 1. darbības gads ir bijis ļoti grūts un materiālā ziņā ar mīnus zīmi, tomēr uzņēmumam pēdējos mēnešos iet arvien labāk. Tāpēc patreiz ir pāragri prognozēt tā nākotni. Domājams, ka turpinot ieguldīt daudz darba un realizējamu ideju, arī šo uzņēmumu izdosies pārvērst par pelnošu un gandarījumu nesošu. :)
Augstāk minētais apliecina to, ka tad, ja Mežāža zīme ir izteikta, tad dzīve ir diezgan grūta, jo daudz jāstrādā. Vai tā ir paša Mežāža griba, vai liktenis, vai abu apvienojums – grūti spriest. Fakts ir tāds, ka prakse rāda, ka konkrētais Mežāzis nekad nav apzināti vēlējies ieņemt augstus amatus, bet tā ir sanācis. Acīmredzot, Mežāži ir spējīgi būt par vadītājiem, būt par līderiem tieši viņu rakstura īpašību kopuma dēļ. Piemērs rāda, ka Mežāzī kūsā kardinālā enerģija, jo viņš nav mierā ar esošo, vēlas arvien uzsākt ko jaunu, bet fakts ir tāds, ka jebkā jauna uzsākšana vairo darba apjomu, jo Mežāzis ir radis visu uzsākto arī novest līdz galam.
Nobeigums.
Varu apstiprināt to, ka Mežāzis ir cilvēks ar ļoti augstām darba spējām, prasīgs kā pret sevi, tā citiem. Viņš necieš sliņķus, liekēžus, liekuļus un idiotus, kā arī sauc lietas īstajos vārdos. Jo vecāks Mežāzis kļūst, jo spilgtāk izpaužas šīs īpašības.
Ņemot vērā to, ka Mežāzim piemīt kardinālā enerģija, varu apstiprināt, ka viņam ir ļoti nepanesami gaidīt, jo tā tiek nelietderīgi tērēts laiks, kurā varētu pagūt izdarīt ko citu. Lietām jānotiek tā, kā ieplānots un nolemts. Mežāzis necieš neprecizitāti, un cilvēkus, kas nerēķinās ne ar savu, ne citu cilvēku laiku.
Mežāzis cilvēkus vērtē pēc to darbiem, nevis vārdiem. Viņam nesimpatizē liekvārdība. Mežāzim patīk loģiska skaidrība gan darbos, gan attiecībās.
Ja Mežāzis vēlas un tā nolemj, tad viņš var būt harizmātisks, aizraujošs līderis ar ļoti orģinālām idejām, kuru realizēšanu viņš nodod personām, kurām pats uzticas, paralēli kontrolējot, vai viņa idejas tiek realizētas tā, kā pats izdomājis, vai labāk. Citu – sliktāku – ceļu Mežāzis neakceptē. Tā kā labiem vadītājiem bieži vien jābūt arī aktieriem, tad pieņemu, ka Mežāži var būt arī labi aktieri (domāts, profesija).
Nezinu, vai tas ir Mežāžiem raksturīgs, bet man ļoti nepatīk troksnis. Priekšroku dodu klusumam, kurā labāk raisās domas, rodas idejas, un visas lietas nostājas savās vietās.
Nobeigumā vēlētos pateikt, ka, manuprāt, Mežāža attēls – āzis ar zivs asti un spārniem – ļoti labi attēlo Mežāža zīmē dzimušo cilvēku patieso būtību – stabilu stāvēšanu uz zemes vienlaicīgi ar plašu domu lidojumu.
P.S. Patreiz man vēl nav pārliecības par to, ka gadījumā, ja būtu dzimusi kādā citā zīmē, mans dzīves gājums būtu citāds. Iespējams, 3. kursa beigās šāda pārliecība būs radusies – laiks rādīs. :)
1. kurss, vakara grupa, 30.11.2014.