05.12.2014 16:27

Ūdens, ūdens, ūdens – paldies Dievam, mācos astroloģiju. Ūdenī gozējas mana Saule un mēģina sevi izteikt Merkurs (buļ, buļ). Ūdeni par labu savai darbībai atraduši Jupiters un Saturns, katrs gan pa savam. Lai dzīvo ūdens stihija iesaucas mans Neptūns ūdenī, uzsit ar zizli un kārtīgi saviļņo jūtu un emociju pasauli. Šai saimei pievienojas ascendents.

Diezgan grūts uzdevums uzrakstīt par sajūtām un tās aprakstīt. Esmu ievērojusi, izteiktā vārdā kā miglā pazūd vismaz puse no sajūtu burvības. Tomēr mēģināšu iekrāsot savu nelielo stāstu par ūdens stihijas izpausmi un ietekmi manā dzīvē, kura noris kā viļņiem, kas nekad nepāriet. Vai tiešām? Ja nu vienīgi uz kādu mirkli.

Bez centra un formas un pilna ar sajūtām. Mirkļos, kad man saka tu tāda mierīga, atbilde sena - ne viss ir kā izskatās. Pienāc tuvāk... vēl tuvāk - kur ir miers? Nepieciešamība pēc sajūtām ārkārtīgi liela. Sev esmu atzinusi - nav sajūtu, nav dzīves. Šo sajūtu var raksturot šādi: „sāku nokalst kā puķe”. Cilvēkus jūtu no tā mirkļa, kad iekļūst manā redzes vai dzirdamības laukā. Tomēr visseklāk jūtu gaisa stihija pārstāvjus. Tomēr tas nav pārsteigums. Iespējams just tikai to, kas ir pašā cilvēkā.

Ieņemu to formu, kurā atrodos. Praktiski šādā veidā: kamēr ir kustība, nekāda forma pārsvarā netiek ieņemta. Līdz kustība tiek pārtraukta vai citiem vārdiem fiziski apstājos, sajūtas ieņemt telpu, tās jūt tās noskaņojumu. Tomēr nav iespējams apstāties telpas robežās, pārbaudāmā teritorija tiek paplašināta un iepazīta apzināti. Ko man māca zināšanas par šo ūdens stihijas raksturojošo iezīmi? Mana šā brīža atziņa, ka svarīgi izraudzīties to formu, vietu, nozari, kurā vēlies darboties. Personīgi man patīk zemes stihijas pārstāvji ar savu robežu izpratni. Pretējā gadījumā nav spēka, kas liktu labprātīgi apstāties. Jāatzīst gan uz laiku, jo šajā gadījumā šķērslis tiek pārvarēts lēnām un pakāpeniski. Pavada sajūta, ka noskaloju visu savā ceļā, līdz ar to izvairos nospraust mērķi, kas būtu saistīta ar citiem cilvēkiem tiešā veidā.

Manī viegli iegrimst sajūtas un emocijas un tur paliek. Pie labākās gribas neaizmirstas. Pozitīvā puse atmiņai ir tā, ka pēc nepieciešamības vai arī neatkarīgi no manas gribas no tās dzelmēm iznirst pagātnē piedzīvotais. Kā es saku: ir materiāls ar ko strādāt. Patīk noslēpums. Bieži runāju nepasakot domu, vārdus līdz galam. Rodas slikta pašsajūta, ja ir nepieciešamība pēc detalizēta, skaidra un precīza stāstījuma. Šajā gadījumā sāku justies kā robots un ņemot vērā, ka robotizācija (sajūtu neesamība) nav mana stihija, savos stāstos ietveru līdzības, lai teksts tiktu saprasts pēc būtības un jēgas, kā arī vieglāk paskaidrot stāsta īsto noskaņu.

Intuīcija – vai man piemīt? Nezinu. Vairāk liekas, ka nojausmas ir pieredzes bagāža. Vienīgi gadījums, kad darbā man zvanīja klients ar Sauli Skorpionā, apmēram 15 minūtes pirms zvana uzbāzīgi nāca domas par viņu saistībā ar darījumu un tā katru reizi pirms sazvanīšanās. No tās reizes es sapratu, ka ar man saprašanās ar "ūdeņiem” notiek citā līmenī. Bet vai to var saukt par intuīciju?

Tāda būtu ūdens stihijas izpausme manā dzīvē. Klāt ir citu personu nospraustā robeža! Tā kā stāstam beigas (pagaidām).

Rīga, 2014. gada 30. novembris