11.01.2014 17:50

Māja manā dzīvē

Marsa Mēness savienojums Mežāža zīmē 10. mājā.

Lasot man pieejamo informāciju un par šādu planētu stāvokli, raktīšu par savu dzīvi un minēšu reālus piemērus.

Ģimene, mamma, atbildība...

Man jau no agras bērnības ir bijusi liela atbildība par savas ģimenes loceļu dzīvi. Un arī šodien es jūtos līdzatbildīga par katru viņu soli, rīcību un lēmumiem. Brīžiem tas kļūst jau par smagu, jo es taču nevaru būt atbildīga par citu pieaugušo cilvēku, bet ir ļoti grūti no tā tikt vaļā. Brīžiem pat liekas, ka dzīvoju viņu dzīves. Īpaši tas ir ar mammu. Pirms dažād nedēļām bija gadījums, ka es aizmirsu mājās teātra biļetes – dzīvoju Jelgavā, strādāju Rīgā. Tā kā viņai bija brīva diena, man likās pašsaprotami, ka viņa tās biļetes varētu man atvest. Nu vismaz es tā rīkotos. Bet viņa man saka nē, ka viņa to nedarīs. Tādos brīžo liekas, ka viss, es arī vienmēr nebūšu tik pieejama, bet tas ir tikai līdz nākošajai reizei. Tieši tāpat, kad mamma zaudēja darbu un kļuva par bezdarbnieci, man kaut kas iekšā lika uzņemties atbildību atrast viņai darbu. Es ļoti izjūtu to, kā viņa ar savu runāšanu var mani tā pārliecināt, ka es pat sāku domāt tā kā viņa. Bet pret šādiem gadījumiem man ir vīrs, kas glābj situāciju un „atslēdz mani no šīs ietekmes”. Nav jau mamma slikta – gudra, inteliģenta, situēta dāma, tikai brīžiem ar saviem uzskatiem neļauj man pašai patstāvīgi pieņemt lēmumus.

Tāpat, man ir ļoti svarīgi būt vajadzīgai. Man patīk, ja kādam varu būt noderīga, izpalīdzēt ar savu rīcību, padomu, klātbūtni, bet ar nosacījumu, ka tas otrs to novērtē. Ģimenē jau daudzas lietas ir pašsaprotamas un bieži vien mēs aizmirstām pateikt viens otram kādu mīļu vārdu vai vienkāršu „paldies”. Bet tas ir tik forši, ka vari kādam izdarīt ko labu īstajā laikā un īstajā vietā – atrast veikalā pazuduša bērna mammu, likt justies īpašam gados vecākam cilvēkam, apģērba veikalā pircējam – vīrietim, kurš maz saprot no kvalitātes - pačukstēt, ka tiešī tas krekls nav tās naudas vērts un ieteikt pameklēt citā veikalā. Tie smaidi, pateicība un prieks nav nekādas naudas vērts, bet sajūta ir ļoti laba.

Profesionalā dzīve, karjera, autoritāte...

Studiju gados ieguvu popularitāti būdama Studentu pašpārvaldes vadītāja. Mani ievēlēja un līdz ar vēlēšanām kļuvu populāra netikai studentu vidū, bet visā Jelgavā, jo par katru soli, ko darīja pašpārvalde, tika rakstīts presē. Tā kā savu darbu darīju ar ļoti lielu aizrautību un mīlestību, tad arī daudz panācu, kā rezultātā iemantoju cilvēku mīlestību un uzticību. Attiecīgās aprindās biju autoritāte un, protams, patīkami bija dzirdēt to, kad kāds pienāk klāt un saka – „es vēlos būt tāda kā tu”, „tava rīcība bija apsveicama”, „kā tev tas izdodās – lepojos”. Ne velti šajā gadā pašpārvalde tika apbalvota kā gada labākā Studentu pašpārvalde Latvijā.

Es ļoti mīlu darbā taisnīgumu, precizitāti un kārtību. Ne velti, jau no bernības mani mājās sauca par „mājas policistu”. Un man jau liekas, ka nav neatveramu durvju un nesasniedzamu cilvēku – visam sava pieeja un līdzekļi.

Šodien ir sajūta, ka esmu iestrēgusi kaut kur stapr karjeras kāpņu pakāpieniem, īsti nezinu, ko darīt. Katru dienu pārdomāju to, kādu darbu daru ikdienā un ka gribētos kaut ko mainīt. Bet līdz ar šo domu iezogās bailes no pārmaiņām. Patīk tā stabilitāte.

Ceru, ka ar laiku sapratīšu un kartē spēšu izlasīt, kurā virzienā un kas man ir jādara.