11.01.2014 17:44

8. māja

Uzzinot, ka būs jāraksta eseja par mājām, nedomāju ne mirkli, par kuru rakstīt. Arī, ja lasu kādu jaunu informāciju par mājām, vienmēr par 8. māju izlasu vispirms.

Nāk prātā bērnībā bieži redzēju sapni, ka naktī skatos ārā pa logu un ka ir baiļu sajūta, bet tai pat laikā aizraujoši, jo kaut kas tūlīt tūlīt parādīsies. Ar šādu sajūtu man pirmām kārtām asociējas astotā māja - dari kaut ko nepatīkamu, neērtu, bailīgu, jo saproti, ka tajā kaut kas ir - tu noķēzies neglīts un mainies, un atkal viss šķiet kārtībā un atkal noķēzies un mainies, un atkal viss ir labi, bet atkal bedre - jāmetas iekšā.

Jebkur vien lasu par 8. māju, tai ir saistība ar mantojumu, transformāciju, nāvi, seksu, okultismu. No visa šī man vistuvākais šķiet transformācija caur ego mērdēšanu. Bet tas ir nenomirdināms. Cik viņam grūti. Tas dusmojas, raud, pat histēriski brēc, spārdās, tad lūdzas, tad tam ir bail. Un, ja cenšoties mainīties, iedosi tam, ko tas vēlas, jo tā uz brītiņu būs vieglāk - mazāk nobrāzumu - pēcāk dabūsi pieckārši. Tāpēc mana šī brīža taktika ir kļūt par lupatu - tādu, kas karājas uz šņores stiprā lietū un vējā. Lupata neko nedara, tikai kustas līdzi vējam, vienalga, uz kuru pusi tas viņu pūš. Piemēram, kad mans lepnums cieš (un tā viņam vajag), kad kāds, kura priekšā vismazāk esmu vēlējusies noņemt pašpārliecības masku, ierauga mani visvājākajā izpausmē. Ego ir panikā, tā kādu laiciņu, un tad nāk padevības brīdis, jo vairs nav ko zaudēt. Ja tas būtu jāvizualizē, tas izskatītos apmēram šādi - sasperts, apspļaudīts tas guļ peļķē un viņa mazā nelietīgā sirds tūliņ draud apstāties. Bet, protams, tas nekad nenotiek. Interesanti, ka vienmēr pēc šādiem momentiem atnāk jauns pašapziņas vilnis un ir spēks un enerģija visu turpināt ar jaunu iedvesmu. Un, kaut reizēm šķiet, ka tie ir ārējie apstākļi, kas piespiež pie zemes, bieži sevi izaicinu es pati, uztverot to kā sava veida projektu. Es identificēju sevī sajūtu, kas mani neapmierina, vai kas man traucē dzīvot. Tad ir vajadzīgas noteiktas darbības - parasti tās ir neērtas un šajās reizēs ego lūdzas, lai izbeidzu. Ja projektu pametu pusceļā, plāksteris ir virsū, bet pušums struto. Nemitīgs darbs, nemitīgi slapjas lupatas periodi - sajūtos gan kā esot pasaules virsotnē, gan dziļākajā aizā.

Ideāli atbilstoši ir latviešu grupas The Sound Poets dziesmas vārdi:

"Simtiem vēl, tūkstošiem, reižu paklupsim,

Un simtiem punu pieres vidū būs,

Viss ar laiku sadzīs, visi sniegi kūst,

Pavasaris līdz ar paliem salauzis ir arī mūs,

Izskalojot krastus, tik stipras upes plūst.

Kalniem pāri citi kalni būs,

Ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli."

Bet šī sevis mainīšana nav saistīta tikai ar nepatīkamu sajūtu. Piemēram, es ļoti izbaudu jogas nodarbības, plus tam visam klāt man patīk vērot, kādas izmaiņas norisinās manī, nerunājot tikai par konkrēto mirkli jogas nodarbībā, bet kopumā ikdienā. Tieši tāpat ar meditāciju, kā reaģēju līdzīgās situācijās ar rīta meditāciju vai bez tās. Tas pats atsakoties ēst gaļu - kādas izmaiņas notiek apziņā. Tās visas bieži ir knapi taustāmas sajūtas, bet kad uztausti - mmmm :). Runājot par fizisku nāvi, kas arī ir 8. mājas tēma. Tas šķiet interesanti, varbūt tāpēc, ka viss, kas nav acīmredzams un saprotams, un ir apklāts ar noslēpumainības plīvuru šķiet interesants. Pirmās domas, ko atceros par šo tēmu bija bērnībā, kad centos izdomāt, kā tas ir, kad Tevis pavisam nav. Ka Tu neesi iemidzis uz laiku, bet pavisam nav. Netiku skaidrībā, prāts nespēja saprast. Ir bijuši zīmīgi sapņi saistībā ar citu cilvēku nāvi. Nedēļu vai divas pirms sava tēva nāves redzēju sapnī drauga vecotēvu, kurš bija nesen miris - viņš nāca izteikt līdzjūtību, bet reālajā dzīvē man nebija nekas zināms, ka tēva drīz nebūs - nebija zināms par nekādu slimību. Tāpat nedēļu vai divas pirms paziņas sievas nāves es redzēju, ka stāvu līgavas kleitā pie spoguļa, un tad tā kleita kļūst melna. Pirms gada es biju viņu kāzās un pēc gada es gāju uz meitenes bērēm.  Interesanti bija šovasar, kad braucām ar mašīnu pa kalnainu vietu, tas bija pie Vācijas robežas - bijām jaukā un bezrūpīgā noskaņojumā, kā jau ceļojot. Pēkšņi uznāca ļoti skumja sajūta. Nāca prātā domas par saviem tuvākajiem, ka ar viņiem varētu kaut kas notikt, ka es varētu viņus pazaudēt - tā ka kamols kaklā un grūti tikt vaļā no tās sajūtas. Un pavisam pēc neilga brīža priekšā bija notikusi briesmīga avārija ar bojāgājušajiem. Līdzīga sajūta bija pavisam nesen, kad veicu savu ikrīta jogas rituāliņu, arī ne no kurienes atkal kamols kaklā, šoreiz par savu mammu. Tai pat dienā bija mirusi kolēģes mamma.

Par mantojuma lietām – ir paredzēts man no vecāsmammas puses mantojumā īpašums. Bet ar to saistībā, pat vecmammai esot vēl pie spīdošas veselības jau ir norisinājušies tiesu darbi. To jau laikam paredz ar manu Saulīti 8. mājā saspringtie aspekti.

Okultās tēmas, zinības, nav nekā aizraujošāka. Šīm tēmām apzināti sāku pievērst uzmanību, kad 20 gadu vecumā mana tā laika otra pusīte sašķaidīja vienu muguras skriemeli, lecot uz galva jūrā un atsitoties pret zemi un kļūstot uz laiku paralizēts. Viņa mamma apmeklēja dziednieci, kas palīdzēja ar visādām savām metodēm. Esot tam visam klāt, arī par to ieinteresējos. Sāku lasīt dažādu literatūru. Cik tālu esmu tikusi šobrīd? Dažādās mācības man atgādina mulfilmu par skudriņu Tipu, kad skudriņa jautā visiem meža zvēriem par Sauli, kas tā ir - un zaķis saka, ka tas spožums nāk, kamēr zaķis ēd kāpostus tur debesīs, vabole saka, ka tur vabole darbojās - un vēl citi Saulītes vietā nozīmē savu sugu pārstāvjus. Tāpēc gribās to dzīvi, pasauli apskatīt no pēc iespējas vairāk skatu punktiem, lai var savu bildi pilveidot. Bet man te patīk (šodien, par rītdienu nezinu) un man ir interesanti. Lai nāk rītdiena!