11.01.2014 17:37

5. māja manā dzīvē

Īstais teātris nav uz skatuves, bet gan dzīvē. Tā teica Džūlija Lamberte vienā no manām mīļākajām latviešu filmām „Teātris”. Piektā māja ir mana māja, tajā es laikam sevi sajūtu visvairāk. Piektās mājas virsotnē man ir mēness. Domāju, ka aizsākums tam meklējams manas mammas vēlmē kļūt par aktrisi. Lai arī viņa nekļuva aktrise, jo satika manu tēti un pieteicos es, tomēr dzīvē viņa ir īstena māksliniece (ikdienā strādā ar bērniem, viņai ļoti patīk gleznot un fotografēt). Manas bērnības raksturīgākā ainiņa - pusdienas pie galda vienos smieklos un jautrībā. Smējās visi, izņemot tēti (saturns), kurš centās panākt kārtību, dzenot brāļus nost no galda un liekot kaktā. Bet vai tas kavēja smieklus - nē. Es varēju sākt smieties uz līdzenas vietas un visi smējās man līdzi. Interesanti, ka arī maniem abiem brāļiem ir izteikta piektā māja. Ļoti vēlu iemācījos smieklus savaldīt, lai tas netraucētu manu uzturēšanos nopietnos pasākumos.

Šīs mājas lielais pluss ir PRIEKS. Patiesībā uzskatu to par Dieva dotu dāvanu - spēt priecāties, rast prieku sevī, izaudzēt to un kā krāsainu balonu palaist pasaulē, radot priecīgus citus. Visvairāk prieka es rodu dabā un bērnos. Es varu priecāties par tikko izplaukušu sniegpulkstenīti vai pirmo strazdu pāri, kas pavasarī, iemitinājies manā putnu būrī. Tie ir tādi mazie svētki. Es varu ar bērniem spēlēt dažādas spēles un gūt no tā prieku.

Mana saulainā bērnība pagāja iejūtoties dažādos tēlos, biju gan mamma savām lellēm (atkal mēness darīja savu), gan skolotāja. Biju radījusi pati savu pasauli (laikam šeit pie vainas ir Neptūns piektajā mājā) - es un manas lelles. Es viņas skoloju, pucēju, šuvu tērpus, vedu pastaigā. Viss bija pa īstam, katrai lellei bija savs vārds, uzvārds, tēva vārds, dzimšanas gads un datums. Priekš manis viņas visas bija dzīvas. Ar katru no viņām man saistījās savs stāsts. Tagad manas lelles glabājas vecāku mājas bēniņos.

Leļļu ēra man beidzās, kad iemīlējos. Kā jau mēness skorpionā - visu vai neko, dziļi līdz dvēseles dzīlēm, kad uz pasaules vairs nekas cits neeksistē. Aizgūtnēm lasīju mīlas romānus, sākot no Raiņa „Pūt vējiņi” līdz Remarka „Trīs draugiem” un Zentas Mauriņas smeldzīgajai biogrāfijai. Katru no grāmatām izdzīvoju tā it kā es būtu šīs grāmatas galvenā varone un visu izlasīto projicēju savā dzīvē. Mīlestība un ciešanas, man tās likās nesaraujami saistītas lietas.

Skolas laikā biju galvenā priekšnesumu organizatore. Vasaras nometnēs iestudēju ludziņas. Viena no manām iespaidīgākajām lomām bija ragana (izrādē par Sniegbaltīti) ar visu kupri un līkajiem zobiem (mēness skorpionā man šajā lomā ļāva ideāli iejusties). Man patika izdomāt tēlus, piemeklēt tiem tērpus un aksesuārus un visbeidzot iejusties tajos. Es labi jūtos, ja varu uzlikt masku, gan īstu, gan iedomātu. Tas padara dzīvi krāsainu un košu, kā Mārtiņa Freimaņa dziesmā „Dzīve kā košums”.

Cik es sevi atceros, ļoti vēlējos bērnus. Vidusskolā mājturībā mums bija jāgatavo kāds liels rokdarbs un es, protams, šuvu zīdaiņu pūriņu, kamēr citas meitenes džemperus un galdautus. Tāpēc laikam gadu pēc vidusskolas beigšanas es jau kļuvu mamma savai mīļajai meitiņai, kurai nu jau ir 18 gadi. Mēness skorpionā padara manu mātes mīlestību dziļu un kontrolējošu, kamdēļ mums ar meitu ir bijuši strīdi. Mana meita ir svarīgākais cilvēks manā dzīvē, daudzas lietas savā dzīvē daru tikai viņas dēļ, jo jūtos par viņu atbildīga (mēness kvadrāts ar saturnu vēzī pirmajā mājā). Protams esmu vēlējusies vēl kādu bērniņu, jo pati uzaugu starp diviem brāļiem, bet Dieviņš pagaidām nav devis. Tagad saprotu, ka tajā sava loma ir mēness savienojumam ar urānu. Toties man ir manu brāļu bērni, kurus mīlu un vienmēr ļoti priecājos redzēt.

Nobeigumā rindas no Raimonda Paula dziesmas, kas ideāli raksturo manu piekto māju.

Pa septiņiem vārtiem var ienākt,

Var ienākt cilvēkā prieks.

Kas zin, varbūt brīdis tāds pienāks,

Kad tavs prieks būs tev ienaidnieks.

Kad nekas nav palicis tevī,

Tad paliks vairs tikai prieks.

Tas prieks, kas dzimst pats no sevis,

Tas prieks, kas tavs ienaidnieks.

Tu tam netici, grūti tev saprast,

Ka reizēm var būt arī tā.

Kad ar sevi tik ļoti ir aprasts,

Ka tu smejies no itin nekā.

Kad tu esi ne nabags, ne bagāts,

Un nezini – laimīgs vai nē.

Tad tu smejies, jo tā laikam labāk

Nekā vaimanāt nelaimē.