18.02.2013 22:05

Planēta manā dzīvē.

 No visām planētām, kas tiek izmantotas astroloģijā, lai raksturotu cilvēka personību, es izvēlējos to sarkanāko, proti, marsu. Šoreiz uzmanības centrā- marss aunā.

Iepirkšanās. Spēju nopirkt apavus pusstundas laikā lielā tirdzniecības centrā un nēsāt tos gadiem, jo pirkums ir bijis ne tikai ātrs, bet arī kvalitatīvs. Godīgi sakot, iepirkšanās, manā gadījumā, vienmēr ir ātrs process. Labi orientējos lielos veikalos, ātri un veikli atrodu sev nepieciešamo (ar vai bez iepriekš sastādīta saraksta). Īstas mocības man bija bērnībā, kad ar kādu no ģimenes locekļiem devāmies iepirkties. Es ļoti bieži spītējos, raudāju, kritu gar zemi, ja tas bija nepieciešams. Lielāko tiesu, šīs atmiņas un nostāsti ir par tiem gadījumiem, kad ar omi devāmies uz Rīgas centrāltirgu vai citām ļaužu pilnām vietām. Vienmēr dzirdēju uz sevi attiecināmas frāzes, ka esmu kaprīzs bērns un, ka mani neviens nekur neņems līdzi. Ņemot vērā to, cik šobrīd es ātri un veikli iepērkos, bērnībā piedzīvotās iepirkšanās, kuras nevarēju ietekmēt nekādi citādi, kā tikai skaļi izrādot savas emocijas, man bija tīrās mocības! Vai varat iedomāties, cik lēnā gaitā omīte veica savas iepirkšanās tūres ar mazu bērnu pie rokas, kuram marss ir AUNĀ?!  Tas tikai kārtējo reizi pierāda to, cik katrs bērns ir individuāls. Saprotot un analizējot savu bērnības pieredzi, izdaru secinājumu, ka kaprīzes nav bērna rakstura īpašība, bet gan signāls, ka bērns nejūtas komfortabli, tādejādi provocējot pieaugušos uz rīcību.

Gaita. Tātad, kā jau noskaidrojām, man patīk ātrums. Līdz ar to, mana gaita vienmēr ir ātra, pat tad, ja nekur nav jāsteidzas. Pirmkārt, tā es vislabāk jūtos tieši fiziski. Otrkārt, ir izjūta, ka ātra iešana ir daudzreiz veselīgāka par lēnu (vēlreiz uzsveru vārdu „izjūta”, tātad subjektīva padarīšana). Treškārt, vienmēr ir patīkami no punkta A līdz punktam B nokļūt maksimāli ātrā laikā.

Īsta pašnāvība man vienmēr ir šķitusi lavierēšana starp neticami lēnajiem gājējiem uz Merķeļa ielas. Cilvēku uz šīs ielas vienmēr ir tik daudz un visi tik lēni kustās! Brīžiem rodas iespaids, ka atrodos pagājušā gadsimta 80.gadu datorspēlē, kurā es varu gan augstu lekt, gan ātri skriet un vēl šaudīties, bet man uz ietves tiek piespēlēti pensionāri, māmiņas ar ratiņiem, tūristi un vēl citi lēnie eksemplāri. Protams, nekāda „šaudīšanās” šeit nevar sanākt, jāpārvar šķēršļi un tikai tad varu skriet tālāk. Teikšu atklāti, ja kādam gribās lēni pastaigāties, tad ir jādodas uz parku vai pa taisno uz laukiem. Galu galā, galvas pilsētā ir savs ritms un ātrums.

Rīcība. Darbus, lielākoties, man patīk paveikt uzreiz. Nepatīk, ja ilgi uz kaut ko ir jāgaida, it sevišķi tad, ja redzu, ka to var izdarīt nekavējoties.

Attiecības ar apkārtējiem. Ja ir izveidojies konflikts, man patīk visu izrunāt un maksimāli „izvilkt” ārā informāciju no konfliktā iesaistītajiem. Uzskatu, ka jebkurš cilvēks ir pelnījis dzirdēt informāciju, kas tam palīdzētu labot situāciju vai arī laboties pašam. Varu noņemt spriedzi starp cilvēkiem, nosaucot lietas īstajos vārdos.

Sports. Pusaudža gados aizrāvos ar aerobiku. Ar šo sporta veidu varēju nodarboties vairākas stundas no vietas. Kad nodarbība bija galā, man bija tik žēl, ka viss beidzies, jo man nebija gana. Varētu to darīt no rīta līdz vēlam vakaram un tikai tad teikt, ka esmu nogurusi. Ar aerobiku man patika nodarboties tik ļoti, ka vidusskolā noorganizēju kādas jaunākas klases meitenes uz piedalīšanos konkursā līdz kuram bija atlicis tikai mēnesis. Meitenēm ar visdažādāko fizisko sagatavotību mēneša laikā visām, kā vienai iemācīju demonstrēt dažādus akrobātiskus elementus, kā arī izveidoju horeogrāfiju no kuras tapa kopīga deja, ar kuru ieņēmām pirmo vietu konkursā attiecīgā vecuma kategorijā. Pati ar šo gājienu izcīnīju titulu „Vice-mis aerobika”.