22.04.2016 00:33

Stihijas manā dzīvē: Uguns+Gaiss

Jau no bērnības dzirdu frāzi savā virzienā – izbeidz lidināties pa mākoņiem! Tik bieži esmu to dzirdējusi un domājusi, kāpēc tā ir un vai tiešām tas ir tik slikti, ka ir tik daudz dažādu domu galvā, ideju un fantāziju, ka nevar visu salikt pa plauktiņiem un pat sakoncentrēties un izteikt normāli to, ko domāju, jo nespēju pateikt visu, ko domāju. Priekš manis slikti bija tas, ka apkārt bija daudz "zemes" cilvēku, kuri nebeidza atgādināt par to, ka sapņi sapņiem, bet visam ir rāmji un robežas. Un ja tas notiek no bērnu kājas, kad vēl nav nostabilizējies savs viedoklis un spēks pretoties, tiek izvēlēts nepareizs virziens dzīvē un rodas problēmas ar savas vietas atrašanu, nodarboties ar to, kas patīk nevis ar to, kas citiem liekas pareizāk. Un strādāt pakļautībā nebūt nav vienkāršākais uzdevums, jo ir vēlme visu darīt pēc sava prāta.

Vienmēr esmu izjutusi tieksmi pēc brīvības. Bet mūsdienu sabiedrība uzliek "rāmjus", sākot jau ar bērndārza apmeklējumu, kurā citi cilvēki izlemj, kad man spēlēties un kad gulēt. Lai arī labi mācījos, skolotāja bieži man teica, ka esmu kā kaķis, kurš iet un nāk, kad grib.

Protams, ka bez materiālā pamata nav iespējams pāriet nākamajā līmenī un garīgi attīstīties, tāpēc pilnīga brīvība nav iespējama. Priekš manis naudas līdzekļi ir līdzeklis nevis mērķis. Un brīvība nenozīmē neko nedarīt, es nemaz tā nevarētu, bet gribētu darīt tad, kad pati gribu. Priekš manis vislabākais ir brīvais darba grafiks vai vismaz tāds grafiks, kad nav jāierodas darbā 9:00 un ne minūti vēlāk. Interesnati, ka tad, kad man pasaka, ka pati varu izvēlēties, kad ierasties darbā, tomēr ierodos agri un aizeju vēlu, bet jūtos labi, jo tā ir mana pašas izvēle, lai arī faktiski nekas nav mainījies.

Jo augstāk es atrodos, jo labāk jūtos, tāpēc ideāli, ja dzīvesvieta ir kaut kur augstu, ja ne kalnā, tad vismaz 5. stāvā.

Uguns stihiju īpaši izjūtu darbā un attiecībās. Darbs man ir nepieciešams tāds, lai varu realizēties, patīk būt līderei un izdarīt darbu labāk par visiem. Darba dienas vakarā man ir jājūtas tā, ka esmu izdarījusi kaut ko vērtīgu, ka diena nav pagājusi veltīgi. Jo sarežģītāks uzdevums, jo lielāka man motivācija to atrisināt un tādā veidā jūtu gandarījmu. Jo mierīgāks un vienkāršāks darbs, jo sliktāk es jūtos.

Teorētiski man patīk cilvēki, kuri ir patstāvīgi, stipri, zina, ko grib. Bet tikai nesen sāku saprast, kāpēc man attiecībās ar vīriešim viss ir sarežģīti. Jo konflikti rodas tieši tad, kad tie sāk izrādīt savu patstāvību, sāk uzspiest savu viedokli, kurš priekš manis nav pareizs. Bet, ja vīrietis piekrīt visam, ko saku un daru, tad ir pārāk mierīgi un nekas nenotiek, pārāk garlaicīgi, kas arī ir nav pieņemams. Bet es ātri aizmirstu strīdus un ja blakus arī ir tāds, kurš pēc 10 minūtēm vairs neatcerās strīda iemeslu, tad viss ir kārtībā. Jo konflikts ātri uzliesmo, bet arī tikpat ātri nodziest. Sarežģīti ir tad, ja otrs cilvēks atcerās strīda iemeslu ilgi un vēl ik pa laikam par to nosodoši atgādina.

Arī atpūsties ir iespējams tikai ar pareizajiem cilvēkiem. Caurām dienām gulēt pludmalē ir grūti, jo liekas, ka kaut kas nav kārtībā, veltīgi tērēts laiks. Arī slimojot nevaru visu dienu gulēt gultā, sāku kārtot māju, daru visu to, kam parasti nav īsti laikam vai interesantākas lietas, ko padarīt.

Lai arī gaisa cilvēki tiek raksturoti kā vissabiedriskākie, nezinu vai tas attiecas uz mani. Man ir daudz paziņu, es uzklausu citu viedokli, varu pat izlikties, ka priekrītu, lai neizraisītu konfliktu, lai paliktu draudzīgās attiecībās ar visiem. Bet ar savām domām vēlos dalīties tikai ar domubiedriem, ar tiem, kuri spēs saprast. Bet tomēr uzskatu, ka man patīk labāk uzkrāt informāciju nekā ar to dalīties, tāpēc patīk klausīties. Bet ikdienā man ir jābūt starp cilvēkiem, jāuzzin jaunākā informācija, bet nav obligāti jābūt fiziski starp cilvēkiem, der arī sociālie tīkli. Nevaru iedomāties, kā cilvēki agrāk dzīvoja bez sociālajiem tīkliem un interneta.

Ar stihiju palīdzību kļuva lielāka skaidrība par to, kāpēc cilvēki ir atšķirīgi, ka nekas nav tāpat vien, viedoklis par cilvēku un viņa rīcību kļūst pavisam savādāks. Iepazīstot cilvēku dažādību iemeslus, kļūst vieglāk cilvēkus pieņemt tādus, kādi viņi ir.