22.04.2016 00:06

Zodiaka zīme manā dzīvē – Jaunava 

 Savu saules zīmi izjūtu kā mūžīgo cīņu pašai ar sevi, ar saviem likumiem. 

Viena no Jaunavas izteiktākajām īpašībām, kuru arī es diezgan izjūtu, ir kārtības uzturēšana. Šī kārtības uzturēšana ir izteikta manās mājās, bet aizejot citur, man īpaši netraucē, ja, pēc manām domām, tur nav kārtības. Jo apziņā sagabāju domu, ka drīz būšu savās mājās, kur ir mana kārtība. Protams, tas nenozīmē, ka man viss vienmēr spīd un laistās, ka katram priekšmetam ir sava noteikta vieta. Ir dienas, kad pārnāku mājās no darba un absolūti neko negribās, tad arī iemetu mantas stūrī un viss (šādās dienās arī šādu kārtību pieņemu). Bet, kad ir brīvdienas, tad gan priekšplānā ir izvirzīts uzdevums sakārtot māju. Atzīšu, ka šī izteiktā vēlme pēc kārtības, reizēm traucē, jo ir arī citas lietas, kuras ir svarīgākas par mājas uzkopšanu. Un tāpēc manī notiek iekšējā cīņa par prioritāšu sakārtošanu. Cīņa ar putekli uz grīdas, kas citu acīs nav pamanāms, bet manās ir liels melns traips, kas nu ir obligāti jāsatīra. Cenšos sev iestāstīt, ka nav katrās brīvdienās jākārto māja, lai viss spīdētu un laistītos. Bet atkal redzot sev apkārt kārtību, tīrību, es jūtos komfortabli.

Vēl viena no tādām izteiktām īpašībām ir (bija) izdarīt visu, kam pieķeros, ideāli. Ar prātu apzinos, ka visu nevar izdarīt ideāli un tas pat nav vajadzīgs, bet vienalga sevi tirdu un moku, varbūt tomēr var. Skolas laikā (it sevišķi, pamatskola, vidusskola) tik daudz asaras tika izlietas, jo visu uzdoto vajadzēja izdarīt perfekti. Tagad apzinos, ka vecākiem ar mani gāja grūti. Man vajadzēja "izspiest" neiespējamo. Bet iestājoties augstskolā sapratu, ka tā nevar. Nācu pie atziņas, ka ar savu "augsto" prasību pati sevi "norakšu". Un esmu par to sev pateicīga, jo izdarīju kā varēju – un patiesību sakot, tas nemaz nebija sliktāk. Protams, sākumā to nebija viegli pieņemt, kāds mani tirdīja (tu vari labāk; tev tas ir jāizdara labāk). Domāju, ka nu jau ideālisma cīņa ir izcīnīta uz labo pusi. Vairs īpaši sevi nolaidībā neapsūdzu, bet ir reizes (kas ir mazākumā), kad man to ideālismu tomēr vajag.

Jaunavas piemītošā sīkumainība, vērīgums man pat patīk. "Šeit komatiņam jābūt; šo vārdu labāk nomainīt uz šādu vārdu, jo ir skanīgāk; te atkal vārdā burts trūkst." Šo īpašību sev uzskatu par pozitīvu, jo manā darbā tā man labi noder. Protams, zinu sev apkārt cilvēkus, kuriem nepatīk, ka es tā kritizēju, piekasos. Tāpēc viņu klātbūtnē cenšos savu sīkumainību nolikt malā, mācos pieņemt, ka ir cilvēki, kuriem tas ir nesvarīgi. Bet attiecībā uz sevi jūtu, ka reizēm esmu pārlieku kritiska, un tad atkal ir cīņa ar sevi.

Jaunavas precizitāte man ļoti ir izteikta uz "laika precizitāti". Neciešu, tiešām neciešu, ka cilvēki mēdz kavēt. Šo pat necenšos saprast un pieņemt, ka var kavēt. Mans brālis mēdz kavēt, un, ja mums abiem ir kaut kur jādodas kopā, tad vienīgās frāzes, ko viņš no manis dzird tajā dienā, ir aptuveni šādas – "nečammājies, ātrāk, visu līdzņemšanai saliec jau laicīgi". Es vienkārši nemāku neierasties 10 min. ātrāk.

Augstu vērtēju godīgumu, taisnību. Esmu par rūgto patiesību, nekā par saldiem meliem. Cienu cilvēkus, kas ir spējīgi godīgi atzīties izdarītajā (lai cik arī slikts ir iznākums). Esmu gatava aizstāvēt cilvēku neskatoties uz viņa izglītības līmeni, ienākumiem utt.

Jaunavai piemītošais kautrīgums man joprojām piemīt, bet jāatzīst, ka skolas laikā tas bija izteiktāks kā ir tagad. Pat kautrējos pajautāt svešajam uz ielas, kur atrodas konkrētā vieta, ko tajā brīdī meklēju. Ļoti bieži mammai mēdzu prasīt, lai aiziet manā vietā noskaidro, jo man ir kauns. Tad gan mamma uz manis dusmojās, un bija brīži kad paliku neziņā. Sākot studēt augstskolā, pie šīs īpašības intensīvi piedomāju un centos iznīdēt, jo nebija īsti, kam pajautāt, lai noskaidro manā vietā. Domāju, ka kautrīgums tagad ir paslēpies dziļi manī, un uz āru lai nemaz nedomā izlausties. Ar šīs īpašības "nolikšanu dzīļi skapī" uzsaktu, ka sev esmu pierādījusi – ja gribas, tad var izkopt un paspilgtināt savas labās īpašības.

Mans galvenais dzīves uzskats ir tāds, ka no cilvēkiem ir "jāņem" tas labais, ko viņi var sniegt. Katru cilvēku, ar ko man ir saskare, cenšos izprast un atrast viņā tās labās un man noderīgās īpašības, ko šis cilvēks varētu sniegt. Un no savas puses arī censties iedot savas labās īpašības viņam. Labā nozīmē gribas teikt – abpusēja vienam otra izmantošana, kas sniedz pozitīvas emocijas. Necenšos provocēt cilvēku ar sarunām un darbībām, kas otram ir nepieņemamas. Protams, ne viss ir ideāli un ir bijuši arī pārpratumi. Bet arī šos pārpratumus cenšos atrisināt un runāties ar cilvēku, lai viņam nav aizvainojuma uz manis.

Attīstība, gan profesionālajā ziņā, gan attiecībās ar partneri, gan garīgajā līmenī, man ir svarīga. Nemāku apstāties pie sasniegtā. Mani pavada apziņa – ja es varēju paveikt šo, tātad iespējams arī ir nākamais izvirzītais mērķis. Ja jūtu, ka esošie apstākļi/vide vairs nespēj sniegt izaugsmi, tad cenšos mainīt apstākļus/vidi, lai nokļūtu nākamajā izaugsmes līmenī. Sevis pilnveidošana un attīstība man sagādā prieku.

Viena no manām kaislībām ir grāmatu lasīšana, gan romāni, kas lasās raiti, gan filozofiskāka literatūra interesē. Šādā veidā es atjaunoju, sakārtoju sevi, esmu ar sevi. Man šis process šķiet līdzīgs meditēšanai.

Kopumā cenšos sevī izkopt un vairot tās labās īpašības, kas, manuprāt, man piemīt un ir labas. Bet no sevis jau neaizbēgsi – jūtu iekšējo cīnu pašai ar sevi. Saprotu, ka šī cīņa lielākā vai mazākā mērā būs visu laiku, tāpēc tiešām mācos sevi pieņemt un neiespringt uz ideālismu.