21.04.2016 23:34

Ūdens stihija manī

Es, mana ģimene, manas dzimtās mājas, kaķi, koki, rudens lapas, miķelīši... viss spoguļojas peļķēs, lietus lāsēs, miglas pilienos. Man gribas teikt, ka rudens ir ūdens stihijas gadalaiks - laiks, kad dzīve sāk ieritināties sevī - samazinās ārējā darbošanās, pārņem apcerīgums un melanholija, tiek novākta pēdējā raža un ieziemoti lauki un dārzi, laiks, kad apciemojam aizgājušos un veļi apciemo mūs. Latvija arī ir rudens bērns. Nesen izlasīju domu, ka pa īstam Latviju var iemīlēt, izjūtot to rudenī. Es arī esmu rudens bērns. Manas pirmās atmiņas ir brišana pa rasainu pļavu ar gumijniekiem kājās un ar vecmammu kaut kur aiz muguras, spainis pilns ar zilām plūmēm, miglaini rudens rīti aiz virtuves loga, kurā pasaule beidzas ar lielo ozolu pagalma galā. Dīvaini, bērnību es atceros daudz labāk, kā laiku pēc tam, un tai manās acīs ir vislielākā vērtība. Es pastāvīgi uzturu sevī šīs un vēl daudzas citas bērnības atmiņas, pa laikam izvelku no krātuves, nopulēju kā vecus dārgakmeņus un ielieku atpakaļ. Ir tik svarīgi, lai tās nekur nepazūd, lai ir ar mani vienmēr, jo tās kādā neizskaidrojamā veidā ir mans pamats, mana būtība, mans kodols. Tāpat kā mani senči, tuvāki un tālāki, tie, kurus labi atceros un arī tie, kurus zinu tikai pēc nostāstiem, kuru elpu vienmēr jūtu pakausī, kurus redzu vecās fotogrāfijās un sapņos, pie kuriem eju ciemos ne tikai veļu laikā. Viņi dod spēku, viņi visi "dzīvo" manī: manas vecvecmammas - viena lepna lauku māju saimniece no senas dzimtas, otra - visādu labu zālīšu zinātāja, dziedniece; omīte, kura spēja mani zīdaiņa vecumā visātrāk nomierināt; vectēvs, ar kuru varēja gan spēlēties, gan lielas lietas darīt kopā un visi citi, kuru vairs nav šeit. Mani jau no bērnības nodarbināja jautājumi par pasaules kārtību. No kurienes es nāku, kas es esmu, kāpēc? Neatbildami jautājumi, kas prasījās pēc atbildēm - jāiedziļinās, jāpaver vaļā kādas durvis, jāpameklē zvaigžņotajās debesīs vai kādā tumšākā kaktā vai, neatrodot nevienu, kurš spēj atbildēt, uzdot šos jautājumus sev. Ko pateiks tas iekšējais es? Kas ir tas, kas iekšā? Es vienmēr esmu jutusi - zinājusi, ka man ir dvēsele un visiem citiem arī ir un arī kokiem ir un kaķiem. Pat tad ir, ja citi tam netic, bet kā var neticēt, kā var nesajust? Grūti jau ir sevī klausīties. Visādas prastas domas maisās pa galvu, darāmie darbi, plāni, jaunākās ziņas. Bet vismaz pa laikam iekšēja nepieciešamība liek klausīties, sadzirdēt, pavadīt laiku tikai sevī, aizverot durvis uz ārpasauli, noslēpjoties, saritinoties. Un tad var "palaist" iekšējo procesu, kura rezultāts patiesībā nav iepriekš paredzams. Nekad nezinu, pie kādas atziņas, domas, idejas, sajūtas tas mani novedīs. Vēl trakāk, iekšējais process sāk darboties arī pats, citreiz pat paralēli ikdienas dzīvei - ārēji es smaidu, uzklausu, atbildu, bet iekšā kaut kas rosās, viļņojās, veidojās, kaut kas, ko vārdos grūti noformulēt un kas nekad līdz galam neļaujas noformulēties, lai to varētu pastāstīt. Laikam tas katram pašam jāsajūt un jāsaprot un katrs jau varbūt sajutīs ko citu, kas viņam vajadzīgs. Varbūt arī, ka tā iekšējā kņudoņa darbojas visu laiku. Tāda kā saite, saitīte ar lielo, noslēpumaino, gudro, kurš visu zina, visu saprot, no kura var smelties un smelties un neizsmelt. Tāds kā kosmosa, pasaules okeāns, kurā ir viss. Un es, kā maza ūdenszāle, kas lokās līdzi plūsmai un kurai pāri slīd tie dziļie, viedie ūdeņi, kas visu zina, visu atceras, kuros kopā savijas pagātne un nākotne, laiks un telpa, mirušie un dzīvie. Vecajā Derībā tiek aprakstīta debesu un zemes, gaismas, debess spīdekļu, upju, augu, dzīvnieku un cilvēku radīšana, bet netiek minēts, ka tiktu radīts ūdens: "... tumsa bija pār dziļumiem un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem" (Pirmā Mozus / Genesis / 1. nod.; 2). Tumsa un ūdens bijuši pirms pasaules radīšanas. Tumsa un ūdens - neko nevar redzēt, var tikai sajust ūdeni sev visapkārt, nevar orientēties, nav ne augšas, ne apakšas, ne vidus, ne malas, haoss, var tikai ļauties ūdens plūsmai bez domas, ka tā kaut kur aiznesīs vai pie kāda aiznesīs, jo neviena jau nav. Bet kaut kādā veidā tajā tumšajā ūdenī ir aizmetņi visam, informācija par visu, kas tikai vēl radīsies, par sākumu laikam un pasaulei un visa galu. Ko jūs jūtat, kad ieskatāties tumšā, necaurredzamā ūdenī? Neziņu, bailes, nesaprotamo, neizskaidrojamo, arī pievilkšanās spēku un noslēpumu, iespēju, ka tur var atrasties jebkas, pat pasaules lielākās bagātības? Tas ir spēks, kurš vilina un biedē reizē, spēj apņemt un nēsāt sevī, noslēdzot no radītās pasaules kņadas, rūpēm un raizēm. Ūdens visapkārt, kas visu var aizskalot prom, atņemot ķermeņa smaguma sajūtu. Pilnīgs klusums un miers. Plūsma, kas nes. Citreiz ir tik labi sajust, ka tevi kāds nes, nav pašam jāiet un jācīnās, ir tikai jāatbrīvojas un jāļaujas. Nesatraucies, par tevi parūpēsies, nogādās mājās - garām noviļņo plūsma. Kur tad ir tās mājas? Aiznes un izsēdina kādas Latvijas upes krastā, lai ar abām kājām varu nostāties uz zemes, brist pa rasainu pļavu, ļaut, lai vējš glāsta seju, sildīties pie Jāņu ugunskura vai novembra svecīšu liesmām.

Stāvot zem vecā ozola pagalma galā un skatoties miglas pilienos, es atkal sev uzdodu jautājumus, meklēju atbildes un atkal sajūtu sevī tik pazīstamo tumšā ūdens viļņošanos.