21.04.2016 23:48

Mana 6. māja.

Ķeroties pie šī darba un sākot pārdomāt, kuru māju analizēt, apstājos pie 6. mājas - darba mājas.

Darbs manā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu un pat ne tāpēc, ka man ļoti patiktu strādāt, bet man ir svarīgi būt cilvēkos, gūt gandarījumu un kaifu no tā, ko es daru. Tapēc ļoti bieži uzdodu jautājumu, vai esmu vietā, kur man jābūt un paveicu tur maksimālo, ko varu.

6. māja ir viena no manām garākajām mājām. Tā ietver 3 zīmes - tātad daudz jautājumu, daudz meklējumu.

Šajā mājā man ir tikai viena planēta - Neptūns (maldu, neziņas, ciešanu, haosa, neskaidrību, filosofijas planēta). Un tieši šo "neptūnisko" iedarbību uz manu darbu, jau sākot ar izvēles brīdi man bija interesanti papētīt.

Neptūnam 6. mājā nav tā labākā atrašanās vieta, jo tas ir vērsts uz relaksu un atslābināšanos un to patiešām es jūtu - iespringt man ir kaut kas pretdabisks.

Mans Neptūns Strēlnieka zīmē norāda uz filosofisko attīstību, atbild par augstāko izglītību uz labu iespējamību paredzēt.

Neptūns 6. mājā raksturīgs palīdzošajām profesijām, arī mediķu tai skaitā, kāda ir arī mana ātrsta profesija. Tā kā laikam esmu izvēlējusies pareizo profesiju!

Šodien pēc teju 20 nostrādātiem darba gadiem šajā profesijā, varu teikt, ka strādāju darbu, kas man patīk, kur jūtos labi un komfortabli. Tomēr mans ceļš līdz manam šī brīža darbam ir bijis tiešām "Neptūnisks". Šobrīd atceroties pat smiekli nāk!

Skolas laikā daudz sportoju, bieži kavēju skolu un par savu nākotnes profesiju maz aizdomājos. Galva man bija laba, neskatoties uz biežo skolas kavēšanu biju gandrīz teicamniece, tāpēc domu, ka dzīvē varētu palikt bez darba un profesijas man nebija.

Kad vidusskolā nācās izvēlēties priekšmetus, kurus mācīties, protams, es izvēlējos tos, kur nebūtu baigi jāiespringst. Tā nu ķīmija no mana mācību grafika pazuda. Klases audzinātāja, kas pati bija ķīmijas skolotāja un pieņēma iestājeksāmenus ķīmijā Medicīnas Akadēmijā vispār uzskatīja, ka tā ir vienīgā pieņemamā augstskola valstī un noteikti tādiem teicamniekiem, kāda biju arī es, ir jāmācās tikai un vienīgi tur.

"Ko Tu domā darīt, ja nemācīsies ķīmiju?! Tev taču būtu jāstājās Medicīna Akadēmijā!" tā mana audzinātāja pauda savu sašutumu par manu izvēli. Kā šodien atceros, kā es asi atcirtu: "Audzinātāj! Es nezinu, kas es dzīvē būšu un ko mācīšos, bet vienu es zinu noteikti - ārsts es nebūšu nekad um Medicīnas Akadēmijā es nemācīšos.".

Nu tad iedomājaties, kādas sajūtas mani pārņēma, kad gadu pēc skolas absolvēšanas, dodoties uz Medicīnas Akadēmijas iestājeksāmenu ķīmijā, pie ieejas durvīm auditorijā satiku savu smaidīgo klases audzinātāju, kura man pieņēma eksāmenu. "Zeme atveries" – bija vienīgais par ko varēju padomāt.

Ar to vēl viss nebeidzās! Mācoties kādā 4. kursā izdarīju savu izvēli attiecībā uz medicīnas nozari, kurā gribu darboties - oftalmoloģija (starpcitu Neptūns atbild par redzes defektiem). Gāju oftalmoloģijas pulciņā, voluntēju acu nodaļa, uz 6. kursa beigām jau biju apguvusi un patstāvīgi veicu daudzas manipulācijas, nu vienu vārdu sakot - katedrā to zināja visi - viņai oftalmoloģijas rezidentūrā vieta garantēta, bet gribētāji bijām kādi 10 studenti uz 2 vietām.

Pēdējais mācību cikls 6. kursā man bija iekšķīgās slimības. Vispār jau jāsaka, ka man tīri labi padevās visi priekšmeti ko mācījos, jo es tā baigi neiespringu, mācījos ar interesi. Pirms pašiem valsts eksāmeniem mani uzrunāja mans terapijas profesors - vai man nevajagot uzrakstīt rekomendāciju terapijas rezidentūrai, uz ko es, protams, lepni atbildēju, ka es noteikti nebūšu terapeits, jo esmu izlēmusi turpināt studijas oftalmoloģijā. Profesors man tomēr to rekomendāciju uzrakstīja un pasniedza.

Un es patiešām vēl šobrīd nesaprotu, kā tas gadījās, ka praktiski pēdējā brīdī pirms dokumentu iesniegšanas rezidentūrā es tomēr izšķīros par interno medicīnu, tādā veidā radot neizpratni gan savos kursa biedros, gan oftalmoloģijas profesorē, gan savos tuviniekos. Mani vienkārši bija pārņēmusi sajūta, ka oftalmoloģijā esmu sevi izsmēlusi. Un tagad tikai atliek domāt, kā būtu, ja būtu, tomēr esmu pārliecināta, ka notika tā kā tam bija jānotiek!

Manuprāt, ļoti Neptūniski - manā dzīvē ir noticis tieši tas, par ko es esmu pateikusi "nekad mūžā"! Esmu ārsts terapeits.

Nākamais Neptūniskais ceļš – jau rezidentūras laikā mana pirmā darba vieta kā ārstam bija dežūrārsts narkoloģijas nodaļā tā kā arī šīs Neptūnam tik saprotamās lietas kā atkarības, neskaidri apziņas stāvokļi, halucinācijas es esmu kādu laiku baudījusi.

Šobrīd cenšos uz lietām skatīties filosofiski, vairs nekad nesaku "nekad", kas zin...

Neptūnam piemītošs ticības un filosofijas princips, tiešām ticu, ka vis notiek tā kā tam jānotiek, pat, ja mēs paši nesaprotam kas un kapēc.

Kopš pirmās lekcijas Akadēmijas Hipokrāta auditorijā, man acu priekšā stāv Hipokrāta vārdi:

JATROS PHILOSOPHOS ISOTHEOS

Tie man vienmēr ir likušies ģeniāli: Mediķis filosofs ir līdzīgs Dievam.

No vienkārši skaistas sentences pirmajos studiju gados, mācību un darba procesā tiekoties ar tik izciliem skolotājiem kā, piemēram, prof. I. Lazovskis, prof. A. Danilāns šie vārdi ir ieguvuši jēgu un kļuvuši par manu ceļrādi.

Brīžam es tā domāju, kā tas viss interesanti tai dzīvē ir sagriezies - nesaprotami, mistiski, brīžam haotiski un neskaidri.

Nu tagad man ir skaidrs - Neptūns.