03.01.2019 12:38

Zodiaka zīme manā dzīvē. Auns.

“Tas ir kauns,

Ja neesi Auns!” ar šo jautro divrindi nolēmu sākt aprakstu par pašu pirmo, īpašo zodiaka zīmi – Aunu. Tieši Auna zīmē manā natālajā kartē ir gan Saule, gan Mēness, gan Merkurs. Saule Aunā ir eksaltēta, neitrālais Mēness ir savienojumā ar ne pārāk draudzīgo (un pie tam retrogrādo) Merkuru. Tādēļ esmu riktīgs Auns (vai Aunelis – kā vīrs mēdz mani dēvēt). Manai ugunīgajai dabai (lai arī ārēji tā neizskatās) ir gan “plusi”, gan “mīnusi”. Pati to apzinos, bet skaļi neatzīstu. :)

Vēlēšanās būt pirmajai, labākajai man bija diezgan raksturīga skolas gados – centīgi mācījos, pelnīju tikai labas un ļoti labas atzīmes. Biju aktīva gan oktobrēnu, gan pionieru aktivitātēs, nedaudz pat komjaunatnē. Es nejutos pārāka par tiem, kas nemācījās tik labi, vienmēr likās – ja viņi pacenstos, tad arī izdotos. Nevarēju mierīgi nosēdēt malā, kad bija kas jāizdomā, jāorganizē. Ar spīdošām acīm iesaistījos pasākumu organizēšanā un pat vadīšanā (lai arī uzstāšanās man vienmēr sagādāja milzīgu stresu). Bieži likās, ka zinu, kā ir pareizāk, labāk, man bija daudz ideju, taču ne vienmēr pietika apņēmības un spēka tās realizēt. Kritiku gan uztvēru sāpīgi, jo īpaši tad, kad pusi nakts gatavojos klasesvakaram, bet daži klasesbiedri, atnākot uz pasākumu, tik noteica – nekas jau te nav, mēs negribam to un šo… Tad gan gribējās spert zemes gaisā kopā ar visiem Nekā nedarītājiem! Patīkami, protams, bija, kad paslavēja, kad biju pirmā, kad liecību dienā biju – ak, atkal! – sekmīgākā skolniece, kad atkal izvirzīja par pionieru padomes priekšsēdētāju…

Ugunīgi ātra reaģēšana man bija raksturīga arī vēlāk. Nesapratu tos, kas negribēja iesaistīties, piedalīties. Nu kā var tā sēdēt malā! Studiju gados varēju 5-10 minūtēs sataisīties uz kādu pasākumu un doties nezināmā virzienā. Lielākās mokas bija klausīties, kā otra kopmītņu istabas iemītniece centās pierunāt trešo doties uz pasākumu, vēra vaļā skapi un kopīgi meklēja drēbes… STUNDU! Vai nu braucam, vai arī nebraucam – izlem taču tagad un tūlīt! Tad varēju asi noreaģēt vārdos vai pagriezties un doties uz pasākumu, negaidot čammu.

Mana ugunīgā daba izpaužas arī tagad ģimenē – pietiek kādam ko ierosināt, kā es jau ģenerēju idejas un variantus, kā īstenot vai piepildīt iecerēto. Dažreiz sevi apzināti bremzēju, lai ļautu bērniem pašiem ko izdomāt, radošu izveidot un lai savā bērnišķīgajā aizrautībā to nepaveiktu viņu vietā. Varu visus aizraut ar kādu “ašo” ideju un pārliecināt doties, piemēram, neplānotā braucienā. Varu iesaukties “Skrienam!” un pagūt uz vilciena reisu, par kuru pārējie jau domāja, ka ir nokavējuši. Ielecu vilcienā sarkaniem vaigiem un strauji pukstošu sirdi, bērni un vīrs bija spiesti turēt līdzi un varbūt pat mazliet dusmojas, taču es esmu tik priecīga un apmierināta – negaidīšu taču pusstundu līdz nākamajam vilcienam un neiešu gari un plaši ko skaidrot vai prasīt viņu viedokli, ja vienkārši ir jārīkojas!

Auna zīme pārstāv kardinālo enerģiju – pamata enerģiju, kas ir īsa, bet spēcīga. Tā vien šķiet, ka lēmumu par darba uzsākšanu visās četrās līdzšinējās darbavietās esmu pieņēmusi dažu minūšu, pat sekunžu laikā. Piemēram, studējot 3. kursā, lekcijas laikā ienāca pasniedzēja un pāris teikumos izstāstīja, ka nepieciešama latviešu valodas skolotāja Poļu skolā. Es tajā laikā studēju klātienē, nebiju domājusi strādāt, taču piecēlos un izgāju pie viņas pieteikties, tik pēc tam sāku šaubīties: “Poļu skola… trakums… kas tagad būs?” Tā es tur nostrādāju 2 gadus, līdz pabeidzu augstskolu un atgriezos dzimtajā ciemā (piebildīšu – mājās nodzīvoju 2 mēnešus, kad ātri piekritu draudzenes aicinājumam nākt atpakaļ uz Rīgu, meklēt darbu un dzīvot “kojās”, jo “dežurante taču nezina, ka beidzi augstskolu” – tas arī izdevās). Otro darbu dabūju, kad studiju biedrene pateica, ka viņa iet prom no darba skolā janvāra vidū – teicu, ka iešu strādāt viņas vietā!

Tomēr visauniskākā rīcība, manuprāt, bija pirms 8 gadiem, kad darbā VID uzrakstīju atlūgumu tieši dzimšanas dienā, lai arī no rīta par to vēl nebiju izlēmusi. Atlikušo mēnesi godprātīgi un atbildīgi nostrādāju, taču brīvības un neatkarības sajūta tajās 30 dienās bija tik lieliska, ka es burtiski staroju!

Tā nu sanācis, ka jau vairākus gadus es “sēžu” mājās – pati auniski izlēmu, informēju vīru, viņš atbalsta (kas cits atliek?!). Domāju, ka Mēness Aunā ietekmē manu ikdienu saimniekojot. Esmu vadījusi remontu, gan ar milzu enerģiju iesaistoties ideju īstenošanā, gan piekūstot no tā, ka visi darbi ieilgst, tādēļ vēlējos mest mieru, atstāt nepabeigtu. Kad sākotnējā sajūsma saplok un grūti pabeigt iesākto, cenšos pēc pauzes ar sevi sarunāt, pārliecināt un turpināt uzsākto ar jaunu risinājumu. Nu remonts ir galā, un nemiers arī ir klāt – varbūt vēl vajadzētu ko izremontēt vai vismaz mēbeles pārbīdīt? Arī mājas tīrīšanai un kārtošanai impulsīvi ķeros klāt visai un uzreiz, pēc kāda laika piekususi attopos, ka nav nepieciešams taču tagad un tūlīt gan visas grīdas izmazgāt, gan visus skapjus sakārtot! Arī ēdiena gatavošana vairākas reizes dienā un katru dienu mani nogurdina. Patiesi cienu un apbrīnoju tos cilvēkus, kas pacietīgi cep, vāra, gatavo vairākas stundas, lai pēc tam dažās minūtēs viss ēdiens tiktu apēsts! Taču tas noteikti nav domāts man!

Mans plānotājs ir pierakstīts pilns ar dažādām aktivitātēm – esmu abu bērnu klases un skolas vecāku padomēs, iesaistos labdarībā, rūpējos par kaķi un suni, un vīru :), atrodu laiku arī sev – vingrošanai, masāžai, skaistumkopšanas procedūrām, kā arī kultūras pasākumiem ar draudzenēm un ģimeni, plānoju ceļojumus, piemēram, būtu ļoti interesanti apbraukāt dažādas vietas Latvijā, kas sākas ar “A” (izmaksas? nav izdevīgi? nav reāli? – par to lai lauza galvu kāds cits!). Es nemitīgi apmeklēju kādus kursus – apguvu socioniku, numeroloģiju, personālvadību, fenotipoloģiju, nu jau atkal astroloģiju. Ticu, ka mans Merkurs Aunā liek man asināt prātu, rada garīgu nemieru, ideju un plānu pārpilnību. Apzinos, ka daudz ko gribu apgūt tā ātri, triecientempā, bet ilgstošai un rūpīgai izpētei pacietība apsīkst. Taču visas zināšanas man palīdz iepazīt sevi, savus tuvākos un apkārtējos, liekot kā puzli kopā izpratni par cilvēku, par manu un citu vietu šajā dzīvē – tieši to, kas mani tik ļoti interesē un aizrauj!

Man ļoti nepatīk, ja kāds kaut ko uzspiež – tad ieslēdzas auniska spītība. Varu darīt un varu arī nedarīt neko! Varu pateikt kaut ko nepārdomātu, bet varu arī pagriezties un aiziet prom! Varu kā ar nazi nogriezt un tikai tad sākt domāt… Dzīves pieredze piespiež mani kļūt rāmākai, taču es TIK labi jūtos, piedzīvojot ko neierastu, apmeklējot vēl nepieredzētu koncertu vai teātri (nekad iepriekš nelasu atsauksmes), apgūstot ko jaunu par cilvēka būtību, pamanot ikdienas sīkumos krāsas, negaidīti izdarot ko labu svešam cilvēkam.

Zenta Mauriņa ir teikusi: “Nav jābeidz brīnīties!” Tā daru arī es – kā mazs bērns ik dienas mācos priecāties par šo dzīvi, atrast tajā daudz aizraujoša, mazliet sacensties ar kādu, aktīvi (ārēji un iekšēji) iesaistoties un piedzīvojot jaunas atklāsmes!           

1. kurss, 2018. gada novembrī