30.12.2022 10:40

 

Uguns - 4%

Gaiss - 5%

Ūdens - 32%

Zeme - 59%

 

Kardināls - 23%

Fksēts - 23%

Mutabls - 54%

 

 

ZEMES STIHIJA

 

Esot ar zemes stihiju, man ir svarīga stabilitāte, īpaši materiālā. Man ir grūti pieņemt pārmaiņas, kas var sagraut manu ikdienas dzīves kvalitāti. - Es ilgi prātošu par darba pamešanu, kaut arī esošo izturēt būs grūti, ja neredzēšu iespēju, ka aizejot varēšu uzturēt vismaz uz šo brīdi iegūto dzīves līmeni. Atminos darba vietu no kuras es taisījos aiziet, biju izpētījusi bezdarbnieku pabalsta lielumu, izrēķinājusi, ka man ir vajadzīgs pusgads, lai iekrātu līdzekļus priekš pirvātā datora iegādes (jo ikdienā lietoju darba), un finanšu spilvena izveidošanai, lai nosegtu starpību starp izdevumiem un bezdarbnieku pabalstu. Tikai tad, kad tas bija nodrošināts, es biju gatava meklēt jaunu darbu.

 

Es novērētēju praktiskumu. Kad skatos uz bērnudārza vecāku grupas izvēlētajām dāvanām audzinātājām - krūzītēm, lampinām vai citām lietām, kas izveidotas kā piemiņu lietas par attiecīgo grupu, ar slavinošiem tekstiem “labākā audzinātāja” stilā - priecājos, ka man tādas neviens nedāvina un pat izjūtu kaunu, ka piedalos šādu dāvanu dāvināšanā. Manā prātā izskrien cauri domas - cik gan tādas krūzītes, lampiņas vai citas lietas skolotāji un audzinātāji saņam?! Droši vien pēc tam nezina kur likt. Manā prātā tā ir bezjēdzīga un pat apgrūtinoša dāvana.… Sev es noteikti gaidu praktiskas dāvanas, - tādas, kuras noderētu manā ikdienā, manos hobijos. Bet, ja ne - tad tādu, ko ātri var likvidēt, piemēram, saldumu kasti, ko varu apēst pati vai izdalīt citiem.

 

Mana praktiskuma un materiālā daba parādās arī dažādos pirkumos - man nav svarīgi, lai lieta būtu jaunākā, smukākā, bet gan atbilstu lietošanas vajazībai un būtu kvalitatīva. Tamdēļ, es daudzkārt vispirms palūkojos uz lietotajām precēm, novērtēju, kas pieejams tur, un tikai tad skatos uz jaunām.

 

Prakstiskums man svarīgs arī mācībās - mans nelielais gaisa stihijas procents, apgrūtina man uztvert ļoti abstraktas lietas, un mācoties tikai teoriju, es uz brīdi to saprotu, bet pēc mirkļa neko neatceros un nevaru to pielietot, savukārt, ja meklēju informāciju, kad kaut ko vēlos izdarīt, vai par kaut ko, ko jau praktiski pielietoju, tad viss top skaidrs. Reiz lasīju grāmatu par loģistiku un likās, ka saprotu katru vārdu, saprotu teikumu, bet, izlasot rindkopu, tā arī nevarēju pateikt, kas tur bija pateikts, bet gadu pastrādājot ražošanas uzņēmumā un atkal paņemot rokās to pašu grāmatu, pie katra vārda un teikuma es varēju atpazīt cilvēku vai procesu savā darba vietā, un viss bija skaidrs.

Man ļoti žēl, ka skolas laikā fizika tika pārsvarā mācīta teorētiski. Reti bija kāds prakstiskais darbs, un viens tāds bija par lēcām. Es vēl tagad varu pastāstīt, kas ir savācējlēca, kas izkliedētājlēca… , bet par citām tēmām, kam praktiskei darbi nebija klāt, pat nosaukt nevaru, kas vispār šai priekšmetā tika mācīts.

 

Savā ziņā ar praktiskumu saistās arī pedantiskums un detalizētība. Ik pa laikam sastopos ar pārmetumiem, ka peitiek ar 80% labi izpildītu darbu, bet es tad viņiem jautāju - kā var ierakstī Excelī 80% pareizi formulu un sagiadīt, ka rezultāts būs apmierinošs? No sava skatījuma esmu pārliecināta, ka daudzos darbos cilvēki neiedziļinās pietiekami, un tāpēc pēc tam paiet daudz laika lai labotu kļūdas, reaģētu uz lietām, kuras varēja novērst jau sākumā. Lai gan es esmu iemācījusies vajadzības gadījumā darīt tikai nepieciešamāko minimumu, taču, ilgstoši daru lietas tikai pēc minimālām prasībām kā “tikai ķeksītim”, nevis, lai darbs būtu labi padarīts, tad iegūstu lielu demotivāciju.

 

Man ir nepieciešama struktūra, mērķi un plāni. Mani tracina sapulces uzaicinājums ar pliku nosaukumu - kurā nav minēts pat sapulces saturs, mērķis. Ideālā variantā es gaidītu īsu ievadu par saluces vajadzību un mērķi, ko tajā jāsasniedz, kā arī punkus, kas jāapdomā pirms sapulces, jo pateikt savu viedokli tā pēkšņi, bez apdomāšanās priekš manis no zīmē vai nu nespēt patiekt neko, vai kaut ko nevērtīgu, lai tikai būtu kaut kas pateikts, jo prātam nav bijis laika padomāt.

 

Līdzīgi ir ar uzdevumu termiņiem - ja atnāk uzdevums, kur vienkārši pateikts, kas jāizdara, bet nav informācijas cik steidzīgi, līdz kuram laikam, tad varu sākt stresot, nespēt vairs izdalīt darāmo darbu prioritātes, jo prāts ir noslogots ar to, kad tad jānodod pieprasītā lieta, īpaši, ja atbilde tiek sniegta “vakar”. Man vajadzīga paredzamība tajā, kas tiek sagaidīts, kas tiek plānots vai kā tiek sasniegts.

 

Arī savos izdevumos es ieviešu paredzamību ūn skaidrību- es plānoju savu budžetu, cītīgi pierakstot, cik no izpānotā jau ir iztērēts. Kolēģi parasti par to brīnās. Pazīstu tikai vienu personu, kura tikpat detalizēti plāno un atzīmē savas ģimenes tēriņus kā es. Taču tāpat kā citi brīnās par manu detalizēto pierakstīšanu, tā es brīnos, kā gan var dzīvot bez tā? Vai tad var galvā paturēt cik jau iztērēts pārtikai, cik citām vajadzībām atlikts? Kā kolēģi rīkojas, kad pienāk laiks mašīnu tehniskajām apskatēm par kurām jāmaksā? Kur ņem naudu, ja iepriekš nav tam ieplānots un atlikts? Manā budžetā ir - visu gadu pa druskait tam atlieku.

 

 

Praktiskums un labi padarīta darba moticācijas parādās arī dažādos dalīšanās apļos, kuros jāizsaka savs viedoklis, ieteikumi, - es parasti runāju tuvāk beigām, kad man ir bijis laiks apdomāt sakāmo, paklausoties arī citu teikto, kas tad pamudina atmiņas par pasākumu un raisa domas.. Reiz, ar kolēģi, kas arī šādos apļos izsakās pie beigām, salīdzinājām motivācijas - viņa gribēja apdomāt sakāmo, lai nepateiktu kaut ko, kas liktu viņai izskatīties muļkīgi, bet mana motivācija, - lai apdomātu un iedotu kādu vērtīgu (praktisku) ieteikumu.

 

Neesot pāra attiecībās stabilitāte un mīlestība manā dzīvē ienāk no citām attiecībām , man ir svarīga piederība kādam kolektīvam, grupai - piederība komandai, kopienai, kurā ir droša, atbalstoša vide, cits par citu rūpējas. Man ir maz draugu, bet esošie uz mani var paļauties. Pazaudēt piederību, tās ir arī manas bailes, kas darba vidē rada bailes no kļūdīšanās, nepareizām darbībām, lai es neizrādītos nevērtīga un līdz ar to izstumta no “savējiem”. Un attiecībāsn ar draugiem man ir bail kļūdīties, lai nekļūtu par nepatīkamu cilvēku, kuru nevēlas redzēt savā tuvumā. Noteikti tas saistīts arī ar mazu pašvērtību, mācos veidot savus iekšējos dialogus, lai neredzētu visus briesmas, bet vairāk savu vērtību.…

 

Tā kā man lielāks procents ir mutablā krusta, man patīk uzlabot savu un arī citu darbu, kas kombinācijā ar zemes pacīetību gan skaidrot, gan arī izdomāt kā labāk pasniegt, lai cilvēks saprastu, mani padara par piemērotu skolotājas lomai (kas gan neesmu).

Neesmu gan no tiem cilvēkiem, kas ātri apgūst lietas, vai spēj ātri reaģēt un kaut ko noorganizēt, tomēr, ja kaut ko vēlos uzzināt, tad varu ilgstoši meklēt un pētīt, līdz apgūstu.

Ja zinu kādu rezultātu gribu redzēt, tad meklēju kā varu to īstenot, tamdēļ kolēģi labprāt man prasa padomu, ja zina vai cer, ka es varētu viņiem palīdzēt attiecīgā jomā.