21.04.2016 23:40

 ZODIAKS MANĀ DZĪVĒ - SVARI 

Ko lai uzraksta par sevi? Ko nozīmē būt Svariem ar gaisa stihiju un kardinālo vibrāciju savas būtības pamatā?

Vēl pavisam nesen, netālajā septembrī, zināju tikai to, ka esmu dzimusi Svaru zīmē. Par gaisa stihijām, modiem vispār nebija saprašanas, jo par astroloģiju neinteresējos. Kāpēc tagad to apgūstu? Laikam jau visi iekšējie resursi bija izsmelti un vajadzēja meklēt citus ceļus, kā dziļāk iepazīt sevi, kā dzīvot harmonijā ar sevi, ar citiem un kā labāk izprast Dieva radīto pasauli. Un visbeidzot tāpēc, ka esmu Svari, kam nekad nav gana, jo vēlas aptvert un zināt visu. Kopš bērni ir izauguši, ik pa brīdim kaut kur mācos, kaut ko apgūstu, kaut ko izzinu.

Ko šajos dažos mēnešos esmu uzzinājusi Astroloģijas skolā un par ko esmu pārliecinājusies - par sevi kā Svariem - to mēģināšu uzrakstīt šajā esejā.

Vispirms jau apliecināšu, ka patiešām esmu Svari (40%), patiešām manī valda gaisa stihija (67%), jo izrādās, ka arī Mēness ir Dvīņos. Bet kardinālais enerģētikas krusts (40%) ir tikai nedaudz vājāks, kā mutablais (42%).

Līdz šim domāju, ka bez mīlestības un attiecībām nevaru dzīvot tāpēc, ka esmu sieviete. Noteikti jau arī tāpēc, bet Svariem, tajā skaitā arī man, ir ideāli priekšstati par attiecībām un harmonisku un līdzsvarotu pasauli. Piekrītu, ka lielākais izaicinājums Svariem ir beigt uztvert mīlestību kā intelektuālu uzdevumu un ielaist to savā sirdī. Bet ja nu, atverot sirds durvis mīlestībai, nāksies vilties un būs sāpīgi? Taču, lai dzīvotu pilnvērtīgi, ir jāielaiž mīlestība sevī. Pasaule ir brīnišķa, cilvēki arī, ģimene ir kā liels dārgums, par kuru jārūpējas un jāsaudzē, bet bez mīlestības to nevar izdarīt.

Runājot par Svariem, nevar nepieminēt komunikabilitāti, jo tā ir gaisa stihijas īpašā pazīme. Piekrītu, ka Svari paši tiecas noteikt ar ko kontaktēties un ar ko nē. Es netērēju laiku un neprotu kontaktēties, ja otrs cilvēks man nav tuvs savā būtībā, kaut gan citreiz "ļoti noderīgs". Pašai nepatīk "malt tukšus salmus", tāpēc mani neapgrūtina, ja otrs visu laiku stāsta par sevi, īpaši nelienot manā dvēselē. Es vairāk esmu klausītāja, nevis runātāja. Uzklausu labprāt, un ja nepieciešama palīdzība... palīdzu.

Piekrītu, ka Svariem aiz maigā ārējā izskata slēpjas stingra dzīves pozīcija, tādēļ tie piekāpjas līdz konkrētai robežai, jo tas piemīt arī man. Lai gan pirms svarīga lēmuma pieņemšanas iznāk svārstīties, pārdomāt sava lēmuma pareizību, vērsties pie citiem pēc padoma. Dažreiz var likties, ja nestrīdos ar otru, nemēģinu pierādīt savu taisnību, nozīmē, ka piekrītu tā cilvēka uzskatiem, bet tas tā nav, jo vispirms, lai piekrist vai nepiekrist, "izlaižu" visu caur sevi, caur savas dzīves pieredzi un vērtībām.

Šī Svariem raksturīgā spēcīgi izteiktā taisnīguma izjūta, kura izpaužas kā vēlme nogludināt visas pretrunas un līdzsvarot jebkuru disharmoniju, brīžiem mani pašu tracina. Dusmojos uz sevi, jo citreiz apnīk būt labai. Bet no savas būtības jau neizbēgsi. :)

Lai gan mācos neizpatikt visiem, jo tas ir tik nogurdinoši, tomēr neizeju uz "kara takas". Meklēju kompromisu strīdīgu jautājumu risināšanā. Atzīšos, ka ļoti jau patīk būt miera nesējai. Ziemasvētkos teiktais: "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts" ir tiks tuvs un saprotams.

Bet ja runā par to, ka Svariem patīk pārmaiņas, tad vēlos teikt, ka līdz zināmai robežai. Jā, pārmaiņas ir laba lieta, bet ja darbā ir vienas vienīgas pārmaiņas, tas Svarus izsit no līdzsvara. Esmu nogurusi, visu laiku pielāgojoties.

Agrāk ļoti pārdzīvoju, jo man nepatika fizisks darbs (īpaši monotonais, pie konveijera). Tomēr dzīve piespieda vairāk kā 15 gadus strādāt fizisku darbu, lai nopelnītu iztiku ģimenei. Padomijā fiziskais darbs tika labāk apmaksāts, nekā intelektuālais. Taču iznākumā šī disharmonija un riebums pret to ko daru "izlīda" somatiskajās kaitēs. Tikai tagad beidzot es uzzināju, ka Svari pēc savas būtības nav radīti fiziskam darbam, un viņiem nav jāpārmet slinkums, jo Svari ir radīti intelektuālam un radošam darbam. Ņemot vērā to, ka tagadējā darbā nevaru radoši izpausties, to kompensēju ar radošiem hobijiem. Ja "nenospiež" ikdiena, idejas manā galvā dzimst nepārtraukti, un gribas visu realizēt, taču diennaktī ir tikai 24 stundas. Un gribas jau arī paslinkot. :) 

Es neesmu augusi tādā ģimenē, kur valdītu īpaši intelektuāla ar mākslas vibrācijām apdvesta vide. Bet kopš sevi atceros, mans prāts bija nodarbināts dzīves jēgas meklējumos, patika estētiska vide (manuprāt, vēl viena Svariska :) īpašība), tāpēc bērnībā ģimenē jutos ne visai komfortabli. Arī pašas dibinātā ģimenē neizdevās pilnībā piepildīt sapņus, tāpēc ļoti priecājos, ka mazdēls, ja arī nekļūs par profesionālu mūziķi, tagad apgūst mūzikas smalkumus jau no skolas sola (mazdēlam tas nav uzspiests, bet Dieva dota absolūtā dzirde).

Vienmēr esmu piedomājusi kā izpaust savu individualitāti (vairāk jau apģērbā, tagad arī rotās), nevis saplūst ar "pelēko masu". Tomēr nevis spilgti to izceļot, bet priekšroku dodot piezemētai taktikai, nedemonstrējot sevi, kas izrādās arī Svariem ir raksturīgi. Bet cilvēki to pamana tik un tā. Laikam jau arī "klusa" individualitāte arī ir pamanāma :) Esmu novērojusi, jo vairāk vēlos būt nemanāmāka, jo vairāk mani pamana.

Nevaru nepieminēt, ko esmu sapratusi, iepazīstot astroloģiju. Kopš finanses atļauj, cenšos aizbraukt ceļojumā. Zemapziņas līmenī vienmēr izvēlējos, vai arī dzīve piedāvāja, ceļojumus uz kalnainiem apvidiem, un jo augstāki kalni, jo vairāk tie mani sajūsmināja un atbraukusi no ceļojuma, jutos pacilāta. Manuprāt, tas raksturo Svarus kā gaisa zīmi. Kalna virsotnē jūtos savā elementā, kur ir tīrs un svaigs gaiss, kur ir redzams plašums. Un nekādi serpentīna ceļi mani nebiedē (ja godīgi, tad sirsniņa trīc, bet vienlaicīgi arī gavilē). Šogad biju ceļojumā, kur nebija kalni, tāpēc ir tāda nepiepildīta sajūta. 

Līdzšinējā dzīves pieredze palīdz man ārstēt Svariem raksturīgās negatīvās rakstura izpausmes, tomēr stresa laikā, dusmu izvirdumā, neziņas stāvoklī, joprojām izlien laukā dažādi nesmukumi, un tad es brīnos par sevi, esmu apjukusi un atkal nonāku pie secinājuma, ka steidzīgi kaut ko jādara sevis labā. Bet pašas spēki nav pietiekoši, tāpēc vienmēr jāsauc palīgā Dievs, jāuzticas Viņam. Tas nozīmē, ka darbs pie sevis turpinās. Ceru, ka, apgūstot astroloģijas smalkumus, iemācīšos sevī labot, to kas ir labojams, izcelt to, kas izceļams, vairot to, kas vairojams. Dzīves lielākā daļa ir jau nodzīvota, taču pilnveidot sevi pēc Dieva tēla un līdzības nekad nav par vēlu. :)

Dzīve ir mistērija, un ir tik skaisti, ka mums tā ir dota. Un būt Svariem nemaz nav tik slikti :)