21.04.2016 23:31

Ūdens stihija manā dzīvē

Viena no ūdens stihijas izpausmēm – just. Sajūtas. Sajūtas vārdos neizsakāmas un neaprakstāmas.

Kopš bērnības esmu dzīvojusi caur sajūtām. Omīte, savulaik mani mācīja – domā vairāk ar prātu. Es pamāju ar galvu – labi, labi. Šķiet, ka tobrīd es tā īsti nesapratu, ko tas nozīmē – domāt ar prātu. Šobrīd zinu, ka vienmēr esmu dzīvojusi caur sajūtām. Bērnībā sajūtas pārsvarā bija pozitīvas. Lai gan, mana mamma, atceroties teica, ka tajos laikos mēs dzīvojām, salīdzinoši trūcīgi, tomēr man bērnība saistās tikai ar pozitīvām atmiņām. Tā bija bezrūpība? Vai gluži vienkārši vecāku un Omītes radītas sajūtas – mīlestība, gādība, drošība. Visvairāk palicis atmiņā – kā vasarā gājām uz upi peldēties. Pa šauru taciņu gar upes malu, basām kājām, zāle glaužas pie pēdām, kņudina tās, kāds akmentiņš trāpās – ieduras pēdā. Kad uzminu bitei, tā iedzeļ, pēc tam kāja piepampusi smeldz, jātur kefīra kompreses, lai pampums pāriet. Tad atkal uz upi, pēc iespējas ātrāk gribas iebrist ūdenī. Ūdens atvēsina. Mani nevar izvilināt laukā no ūdens. Zobi jau klab, esmu nosalusi, bet vēl mazdrusciņ gribas paplunčāties. Tētis paņēmis līdzi makšķeri, grib kaut ko nozvejot, visiem jābūt klusiem. Klusums. Vējš šūpo niedres. Putni čivina. Upes krastā ceļu smilšu pilis. Tad jau vakars klāt, jāpošas mājās.

Vakarā pasakas. Visinteresantākās pasakas stāstīja Omīte. Pasakas par viņas bērnību – kā dzīvoja, kā skolā gāja, kā ganos gāja. Arī par viņas jaunību, par viņas lielo saimi ar septiņiem bērniem. Par kara laikiem, kas izjauca laimīgās un pārtikušās ģimenes ikdienu, par to kā vecotēvu izsūtīja uz Sibīriju un Omītei bija jāpaliek vienai ar lielo bērnu pulciņu. Jārūpējas par bērniem, jābūt gan tēva, gan mātes vietā.

Pasakas par priecīgiem un ne tik priecīgiem notikumiem, bet tajā visā bija tik daudz sirsnības, ka joprojām ir patīkami atcerēties un domās atgriezties tur, kur manis nebija. Jo notikumu ainas tika aprakstītas tik spilgti, it kā es tur būtu bijusi. Vēl pieliekot savu iztēli, pavisam krāsaini sanāk. Šīs manas dzimtas pasakas, kuras varu stāstīt saviem bērniem, un ceru, ka arī mazbērniem stāstīšu, liecina par Ūdens stihijas atmiņu, kas nepieļauj aizmirst senču tradīcijas un viņu gūto pieredzi, nodot to tālāk.

Joprojām mani pavada sajūtas: labs – slikts, kluss – skaļš, auksts – karsts,... Tikai šobrīd esmu iemācījusies saprast, kā izmantot sajūtas: būs sadarbība vai nebūs, pieņemot darbā cilvēkus – būs strādātājs vai nebūs, iepazīstoties - būs patiess draugs vai liekuļos. Piezvana kāda sena paziņa, parasti zvana, lai apsveiktu jubilejās. Pieklājības pēc, ķeksīša pēc. Apjautājas par visiem. Jau trešo reizi viņa jautā – kā iet manam vīram, ko viņš dara, ar kādu mašīnu brauc un es pacietīgi, trešo reizi pēc kārtas viena gada laikā, stāstu atkal to pašu stāstu. Un zinu, ka stāstīšu vēl. Tā vietā man gribas teikt: kāpēc jautā, ja neklausies. Jūtu, ka zvans tiek veikts, aizņemtībā kaut kam visam citam pa vidu. Kāpēc jārada labais iespaids, kura nav? Kāpēc cilvēki stāsta nepatiesību, noticot paši saviem meliem? Tādās situācijās, gribas "atklāt kārtis" un pateikt – Tu melo, bet es klusēju.

Es klusēju, jūtu un atceros. Vislabāk jūtos mājās. Kaut gan, varu justies labi jebkur, radot ap sevi māju sajūtu, lai visi kuri ir blakus gribētu atgriezties vēl. Kurš ir izdomājis saukli "Labi ir tur, kur manis nav!"? Es iesaku mainīt – "Labi ir tur, kur esmu es!"