05.02.2020 09:03

Atrasties savas dzīves balansā starp uguns, zemes un ūdens stihijām.

 

Atrasties harmoniskā enerģiju balansā – tāds ir mans ikdienas mērķis. Atrast savu līdzsvara punktu. Ļoti izteiktā enerģiju dažādība manī jau kopš bērnības ir mācījusi izprast sevi, kad nezini, kura enerģija no rīta pieceļoties būs pārsvarā vai disbalansā. Protams, kas man pusaudzim ko vairāk stāstīs par pasaules uzbūvi, par iekšējo līdzsvaru, par sevis apzinātu vadīšanu. Bet apjausma nāk, kad ir kaut kas vairāk, kad potenciāls kas ir sevī, var būt fantastiski attīstīts, bet jamācās, jāizprot un jāvada. Tieši pirms septiņiem gadiem sākās mans ceļš. Ceļš pretī jaunam Es, jaunai izpratnei par pasauli, skatījumam caur manu uztveres prizmu. Apzināta pateicība par to, kā mans ceļš ir ticis vadīts cauri labiem un ne tik labiem mirkļiem, cauri mācībām un kļūdām. Caur dziļu pateicību ir prieks atrasties šajā dzīves ceļa posmā tieši šeit.

Atrast balansu starp aktīvu darbošanos, iekšēju nevēlēšanos pakļauties, nepaļaušanās uz citiem, rīcību, kas bieži ir tieša un konkrēta, varbūt pat no malas teiktu – auksta un skarba. Es teiktu – bez cimperlēšanās konkrēta. Pretstatot iekšējo vēlmi atlaist, apstāties, sadzirdēt sevi, paļauties uz intuīciju, radoši izpausties. Kas arī ir tik pat izteikta. Dzīve sajūtās, rīts pēc piecelšanās vadoties pēc sajūtām. Vairs nekādas plānošanas, tikai sajust sevi, vai šī diena tiek izdzīvota Iņ vai Jaņ enerģijās. Savējie jau pieraduši – ka ne tikai katra diena var būt ar mani savādāka, bet viena diena tās griezumā atšķirsies. Galvenais esot, lai esmu balansā, tad visi esot priecīgi, apčubināti un samīļoti.

Kā šīs enerģijas izpaudās un kā izpaužās centīšos īsi aprakstīt salīdzinājumu vairāku gadu griezumā, jo tas, kas ir tagad, lielākoties tiek apzināti attīstīts un izprasts. Tas, kas bija pusaudžu gados bija nesaprasts, neattīstīts, drīzāk atombumba ar laika degli trīs enerģiju miksējumā un ne tikai.

Jau kopš bērnības neapzināta atrašanās centrā, starp visu un visiem. Arī cilvēki paši pievilkās un pievelkas veljoprojām. Neaicināti, nereti pat neuzrunāti. Es pēc uzmanības neprasīju, tā nāca pati. Kā ar sarkasmu no apkārtējiem ar teicienu – “pasaules naba” – (tāds laukos bija populārs, ja kādam tika vairāk uzmanības), tā ar pedagogu izteiktu virzību būt līderim, ja bija nepieciešams sasniegt mērķi. Atrašanās pa vidu – visizteiktāk starp cilvēkiem. Man esot labās attiecībās ar abām pusēm, kas savā starpā ir pilnīgi pretējas un karojošas, nereti nācās izjust izteiktu spiedienu un veikt izvēli. Caur jautājumiem- “ Kāpēc atkal es pa vidu?”, līdz atbildei nonācu un iemācījos sev sevi likt primārajā vietā, meklēt kompromisu, nevis iekšēji pārdzīvot. Izvēli Es protams ar laiku veicu, kad jau sāku apzināties sevi – ar konkrētu Nē un savas nostājas paušanu. Mācījos risināt kā ārējus, tā sevī iekšējus konfliktus. Tagad atpakaļ paveroties, tieši tas ļāva man attīstit kādu personības šķautni sevī.

Vidusskolas laikos tuva un mīļa kļuva psiholoģija, saskarsme, attiecības. Kā lokators veljoprojām uztveru apkārtējo emocijas, tik izstrādāt tās vel jāmācās. Spēja uzklausīt un sadzirdēt, spēja nepaņemt sevī un loģiski izteikt skatījumu no malas. Likās, jā, to es mācīšos tālākizglītībā. Izrādījās nē, tā bus tikai daļa no tā, ko pratīsi.

Vienmēr aktīva un darbīga, diezgan bieži uzņēmos vairāk pienākumus kā bija nepieciešams, un veiksmīgi tos apkārtējie prata manā virzienā novadīt. Tam protams cauri vijas nespēja paļauties uz apkārtējiem, izteiktā atbildības sajūta, punktualitāte, disciplīna. Kas dod savu papildus slogu, kad nepieciešams kaut kur iesaistīties, bet dod arī izteiktus plusus, kad dodos kāda sava mērķa virzienā. Nespēja darboties nekompetentā komandā, nodot nepabeigtus darbus, kavēt termiņus, tērēt citu laiku. Zinu, ka pašai bija un ir kur augt, bet jau tad darīju to ar izteiktu atbildības sajūtu un disciplinēti, to sagaidu arī no komandas, ja tā nav, labāk daru viena. Tas agrāk citu kļūdām prasmīgi ļāva piekarināt cedelītes- šitais mūžīgi kavē, te jau nevar paļauties. Iekšēji man disciplīnas trūkums nepatika, bet atskatoties, arī tad atsevišķās situācijās radoši spēju pielāgoties ar visādiem grafikiem sev, pieņemt cilvēkus to dažādībā un spēju pārslēgties, un neieciklēties. Īpaši izteikti to mācīja klienti, kad strādāju skaistumkopšanas sfērā. Iekšējas dusmas un neapmierinājums, humoram gribētos teikt – kreisā acs raustījās no dusmas - par neatteiktu vizīti, neierašanos vai kavēšanu. Tā nācās nomierināt sevī emociju uzplūdus, lai harmoniski vadītu attiecības ģimenē un nebūtu nekontrolēti enerģiju izvirdumi. Viss tagadējais skatijums uz to ir kā mācības, ko šī situācija man māca, ko es caur to apgūstu, kas vel palicis manī kārtojams. Tagad papilddarbiem jau ar prātu izvērtēju cik ir manos spēkos, ko tas no manis un ģimenes prasīs, ko tas dos manā attīstībā. Varbūt reizēm pateikts Nē citiem un Jā sev, ir labakā dāvana ko pasniegt.

Radoša pieeja izpaužas visā. Mājas darbos un mājas atmosfēras radīšanā, gastranomiskās rotaļās virtuvē, rokdarbos, līdz pat interpretācijām skolā, mācībās, prezentācijās, un pat darba problēmu risināšanā. Tas vienkārši nāk uz āru pats no sevis. Nespējot kaut kur izpaust sevi, dzīvojot pelēkā rutīnā un stagnācijā, šķiet ātri var nokļūt līdz depresīvam stāvoklim.

Teiktu, ka esmu pietiekami drosmīga. Ja ir parādijies apzināts mērķis, tas ir izturējis visus par un pret, tad ceļā uz tā sasniegšanu vairs nevieni izteiktie sabiedrības rāmīši nevarēs atturēt manu vēlmi virzīties tā virzienā. Nespēja būt zem kāda un pakļauties nekonstruktīvām darbībām, rīkoties bez izpratnes, ļaut sevi vadīt – trakākais, kas var ar mani notikt. Patīk patstāvīgi darboties un virzīties. Vienīgā vieta, kur spēju atrasties zem kāda vadības, kurai arī ir jābūt sakarīgai, tiešai un konstruktīvi uz mērķi vadītai ir strādājot medicīnā. Un arī tur atradu veidu kā saglabāt savu patstāvību atrodoties esošajā zināšanu bāzē. Empātija un līdzcietība pret cilvēkiem šeit iedeva savu plusu. Spēja just līdzi, bet tai pat likā nepaņemt sevī. Tagad skatoties, tieši tik un tieši tādu bija nepieciešams šo nozari iepazīt, šaurā specifiskā spektrā, kas pēc pieciem gadiem iedod savu plusu tālāk apgūstamajās zināšanās astroloģijā.

Šķiet darbs ar uguns enerģiju manī ir viss grūtākais, prast laikus apstāties un prast to vadīt virzienā, kur tā būs viss efektīvākā. To spēju aizsvilties, kas bija, spēja savaldīt vien sevis apzināšanās. Ar to darbs ir bijis vislielākais, prasme elpot, meditēt un nomierināties, neaizdzīvojoties emociju varā. Emocijas ar visu dabīgo teatrālo gammu, kas izpaužas, kad tās tiek izteiktas. No malas skatoties teatrālu drāmu var veidot.

Svarīgākais man, nav galarezultāts, bet atrašanās procesā, darīt. Galamērķis var mainīties, bet patīk tieši izbaudīt procesu. Būt šeit un tagad konkrētā darbībā, neatkarīgi vai tas ir darbs reanimācijas palātā, kas ļauj man atpūsties no bērnu kņadas, vai radošo darbu un spēļu organizēšana ar bērniem, kas paceļ ārpus “nopietnās” pieaugušo dzīves. Spēja pārslēgies, ar jaunu entuziasmu atsākot jau iesāktās lietas. Šķiet vienigā vieta kur drīkst manās acīs būt tematiskā nekārtība – ir bērnistaba. Visam pārējam man ir savs minimalistiski pedantiskais un radošais skatījums, kurā mācos ļauties visu neizdarīt, visu nepaspēt, reizēm vāļāties bezdarbībā .

Pēdējos gados ļoti izteikta parādās paļaušanās uz intuīciju. Zināšana, vispārējs iekšējs miers un paļaušanās, ka viss jau notiks tā kā būs labāk. Atminos, ka jau tīņa gados bija izteikta iekšējā sajūta, bet tad es tai nepievērsu tik lielu uzmanību, labi ja sapratu, kas tas vispār ir. Tā pa lēnām sāku sevī ieklausities un spontāni atslēgt prāta par un pret skaidrojumus, tā auga paļaušanās savai iekšējai balsij.

Manī vel izteikta ir konkrētība. Attiecībās otrai pusei nereti savu atbildi vai viedokli patīk pamatot gari paskaidrojot, caur piemēru izstāstot, nedaudz teorijas ieliekot. Mācos uzklausīt, reizēm pat ļoti labi sanāk, jo kompromiss jāatrod. Personīgi man uz konkrētiem jautājumiem varētu būt atbilde, kuras garums saniedz trīs lidz piecus vārdus, un ja nu ļoti vajadzēs, tad parunās plašāk.

Gadu laikā man ir izveidojies šaurs tuvāko cilvēku loks, jo tieši to viņu iekšējo būtību, kas viņos ir es novērtēju. Saturīgas sarunas, uzklausīšanu un dalīšanos savās sajūtās un zināšanās, savā pieredzē, to es visvairāk novērtēju. Ar tuvākajiem cilvēkiem ļoti svarīga ir drošības sajūta, ka viņš tieši savā pilnībā man ir blakus, ka varu uz viņu paļauties.

Mājas, izteikti nepatīk kņada un mīlu dabu. Atrašanās ārpus pilsētas, vēlams netālas ūdenstilpnes tuvumā, ar savu zaļo pleķīti. Ne dārzu, bet pa kādam augļukokam un košumkrūmiem ar skaisti ziedošām puķēm blakus iekoptos puķupodos. Ne lauks, bet ērta kompakta siltumnīca, ko apčubināt dienas laikā un tad priecāties par skaistumu. Laukakmens pagrabs ar baltu vāku burciņu aizpilditiem koka plauktiem ziemas gardumu baudīšanai. Tā detaļās varētu turpināt par daudzām lietām savā dzīvē. Un visam būtu savs minimālistiskais skatījums, bet viņš būtu ar radošas detaļas akcentu.

Paralēli radošajai, aktīvajai, tiešajai un neatkarīgai darbībai esmu arī dziļa un jūtīga. Aizvainojumu esmu iemācījusies palaist, bet attiecības praktiski neatjaunojas. Tās var būt, bet pavisam citā kvalitātē. Spēju darbībām un cilvēkiem pieiet tikai ar pilnu atklātību un plašu sirdi, nereti to apkārtējie nespēja pamanīt un novērtēt, tā laika gaitā dziļi mācījos integrēt sevī šīs sajūtas un augt, lai nebūtu jānoslīgst savā bēdiņā – lai neteiktu sāpju jūrā, un depresīva nenonāktu Tvaika ielā.

Patīk baudīt vientulību, mieru un klusumu labas grāmatas kompānijā. Manējie jau ir iemācīti, dāvāt viens otram to brīdi atelpai, sevis sakārtošanai, pabūšanai vienatnē bez pienākumiem un apkārtējās kņads. Tā es vislabāk atjaunojos savā labākajā versijā ko dāvāt savējiem.

Tā ir tikai daļa, īss apraksts par enerģijām manī, bez daudzajiem koši teatrālajiem situāciju aprakstiem kurās izpaužas tās visas. Jo pa vienkāršo uzrakstīt neesmu pratusi, vienmēr esmu skatījusies uz sevi arī no malas un analizējusi kā tad tas tā ir sanācis.