12.01.2021 11:24

Stihija manā dzīvē – uguns un ūdens

Esmu tikai Astroloģijas plašās pasaules sākumā, bet caur šo patiesību pasauli jau guvusi vairākas atbildes sev – par sevi un savu būtību, savām izpausmēm, kā arī par apkārt notiekošo, par lietu secību un kārtību.

Runājot par stihijām:

Ilgus gadus domāju, ka esmu Ūdens, jo Saule ir vēzī. Bet, tad redzot savu dzīves karti atklājās, ka ir vairākas Uguns zīmes.

Manī ir vairāk uguns stihija nekā ūdens.

Uguns 48% un Ūdens 37%!

Tagad sāku saprast savu izpausmju iemeslus. Kādēl esmu tieši sāda? Pašai ir šķitis, ka esmu ļoti duāla. Brīžiem pat uzmākušās domas, ka manī ir kādi traucējumi – jo es spēju būt radoša, aktīva, pozitīva, čakla, uz mērķi tendēta, draiska un nepiesaistāma! Un tad – bākš!, uznāk kaut kas nesaprotams – ir skumjas, bēdas, vēlme pēc miera, pēc klusuma, pēc aizsardzības, pagātnes.

Un lūk – ugunīgais izpaužas aktīvajā un tad Ūdens velk atpakaļ un apslāpē enerģiju un vēlmi skriet, lekt, darīt.

Ja atklāti – šāds salikums nav viegls. Vēl savos 37 gados neesmu iemācījusies ar abām šīm stihijām sadzīvot, tās vadīt pozitīvā virzienā.

Lasot par uguns izpausmēm, ir gandrīz visas, kuras saskatu sevī par visiem 100!

Piemēram, darba vidē – nepatīk, ja kāds aizrāda. Bieži izsaku savu neapmierinātību ar kaut ko, atļaujos skaļi iebilst pret sev šķietamām netaisnībām, izteikt viedokli. Nepatīk strādāt, ja sajūtu ciešu kontroli, nepatīk noteikts darba laiks, termiņi.

Ir radošums, vēlme radīt ko jaunu, vēlme mācīties, būt procesā. Ātri aizraujos ar jauno. Patīk pats process, bet mērķi sasniedzot var rasties tukšums, jo darbīgums un kustība ir beigusies. Svarīgas ir procesa sajūtas. Es arī darbā esot bieži dziedu vai deklamēju kādu dzeju. Patīk izteicieni krievu valodā. Patīk runāt krievu valodā. Iespējams tam ir saistība ar to, ka krievu tauta ir gana ugunīga. Krievu valodu iemācījos 6 gadu vecumā, kad dzīvojos pie vectēva un babas laukos. Tēva audžu mamma bija krieviete, kura ar visiem pārsvarā runāja krieviski, un visi saprata un mācēja atbildēt. Lepojos, ka šo valodu esmu apguvusi, tā ir tāda “sulīga”.

Reiz man viena kolēģe, kura ir krietni vecāka par mani, sacīja: “Tu mani tā pozitīvi uzbudini un tad man arī gribās darboties, mēs kopā tāda laba komanda”. Ir prieks dzirdēt šādus vārdus. Citi kolēģi ir mani saukuši par putniņu – čivinātāju, dēļ aktivitātes un “trallināšanas”.

Universitātes kursa biedrenes man pateicas par apņēmību rīkot tikšanās un salidojumus. Patīk pulcināt cilvēkus, patīk būt sev tīkamu, jautru, pozitīvu, gudru cilvēku sabiedrībā.

Manī ir izteikta nepacietība. Visu vajag tūlīt un tagad. Ir neizpratne, kādēļ jāgaida un kādēļ kāds cits nevar tik žigli, kā es.

Attiecībās reizēm protu uztaisīt kādu drāmu, bet ātri norimstos, jo vēlos, lai ir miers. Bieži sevi slāpēju. Svarīgākas par visu šķiet rūpes par ģimeni, bērniem, lai visiem viss ir labi. Par visiem ir vēlme gādāt, tādēļ ir liels satraukums, ja kāds saslimis. Bērniem, ja gadās kādas ķibeles, esmu gatava pamest visu, lai tikai būtu savam bērnam blakus. Ja darbs tam ir par šķērsli, esmu gatava iet prom no darba, lai tikai būtu blakus bērniem, kad viņiem to vajag.

Un te nu izpaužas Ūdens manī. Ģimene ir viss un miers tajā ir svarīgs. Kaut kā netīši arī profesija man ir tāda, kurā jāgādā par citiem – esmu sociālā darbiniece. Šis darbs prasa ļoti daudz, jo regulāri jāizdzīvo citu cilvēku dzīves. Visu izlaižu caur sevi. Ir daudz dzirdēts sakām: “nu neņem galvā; nelaid caur sevi”, bet tas nav viegli, jo ir emocijas. Un, ja ūdenī viss plūst, tad skaidrs, ka arī viss notiekošais plūst cauri. Šādi, protams, var ātri izdegt. Ne tikai no darba, bet arī no emocijām ģimenē, no atmiņām, no šaubām par turpmāko. Un tad ir vēlme paslēpties, ir vēlme, lai kāds pasargā. Tādos brīžos Uguns ir pilnīgi zudusi. Ir vēlme būt aiz kādas nesagraujamas sienas – kura pasargātu no visa un ļautu justies droši.

Spriedzes un skumju brīžos ir vēlme būt pie ūdeņiem. Patīk pastaigas gar jūru. Pati peldēšanās nav svarīga, bet būt jūras tuvumā. Patīk gulēt putu vannā, patīk tumsa, sveces un pieklusināta, viegla mūzika.

Manī ir ļoti dziļa jūtu pasaule. Reizēm pašai pat nepatīk tas, ka visu laiku ir kaut kādas emocijas, un nekas nešķiet vienkārši.

Man emocijas ir nepieciešamas spilgtas un izteiktas. Tās ir ļoti svarīgas. Gribas dzīvot tā “vieglāk”, bet emocijas neļauj un tad rodas dusmas pašai uz sevi.

Ir spēja just un nojaust. Sapņoju sapņus, kuri piepildās. Ir izteikta intuīcija. Iepazīstot savu Ūdens stihiju, saprotu, kādēļ laiku pa laikam rodas vēlme pēc saiknes ar garīgo, netveramo. Dažādās dzīves situācijās Visuaugstākais ir stājies manā ceļā, un man ir prieks, ka caur astroloģiju es varu sākt izprast šo pasauli un sevi. Ceru, ka nākotnē arī iemācīšos savu Uguni un Ūdeni vadīt, lai rastu sevī mieru un piepildījumu un spētu to dot citiem.

Paldies!