12.01.2021 10:36

Gaisa stihija manā dzīvē

Ieelpa un izelpa, dzīvības sākums un gals. Gaiss pie katra nāk ar smaržu, kas nes vēstis par pasauli apkārt. Reizēm tas smaržo pēc mīlestības vai prieka, citreiz pēc slimības vai bēdām. Tas atnes ziņu no krāsmatām piepilsētas nostūrī un tikko nopļautās zāles kaimiņu sētā. Vakaros, kas smaržo pēc ievām, ceriņiem vai jasmīniem, gaisu gribas tikai ieelpot un ieelpot, sajust, kā no plaušām tas aiztrauc uz katru vistālāko ķermeņa nostūri. Šķiet, ka atdot pasaulei atpakaļ savu izelpu ir veltīga laika tērēšana. Tā taču var nokavēt ieelpot vēl mazliet, vēl vienu reizi, tā var nepaspēt uztvert kādu jaunu, vēl nepamanītu vēsti.

Gaiss ir pirmais, kas visu uzzin. Vēl nepil lāstekas un upes iekaltas ledū, zeme vēl nav pat sapratusi, kādas sēklas tajā guļ un gaida iespēju mosties. Ir vēl tikai Metenis, kad vējš mostas starp kupenām aizputinātajās ielejās. Tas steidz pasaulē un, garām skrienot, katrā ausī iečukst par atmodu un jaunas dzīvības cikla sākumu. Gaiss ir pirmais, kas zin, ka daba modīsies jaunai vasarai, pirmais, kas atnes pavasara smaržu. Tas ir arī pirmais, kas augusta rītā atgādina par rudens tuvumu. Tas vienmēr zin ātrāk kā citi, tālāk kā citi. Tas steidz ar savu vēsti pie katra, un nebūt nav svarīgi, vai tas katrs vēlas šo vēsti sadzirdēt. Virdrīzāk jau palaidīs ko gar ausīm, bet tā jau vairs nebūs vēja rūpe. Tas savu darbu padarīja, ziņu atnesa. No katra paša nu atkarīga māka to lieti likt lietā.

Sešas no desmit planētām manā dzīves kartē atrodas dažādās gaisa zīmēs. Katra mana doma, katrs mans sapnis un mērķis ir caurausts ar šo stihiju. No katras bezizejas ir vismaz piecas izejas un nojausma, kas mani aiz šīm izejām gaida. Gaisa stihijas dāvana un lāsts – iespēja redzēt un koriģēt notikumu rindu. Cik tālu nākotnē? Tieši tik, cik stiepjas nepārtrauktās pagātnes atmiņas. Un te nu rodas pretrunas, jo gaisam parasti ir īsa atmiņa.

Grāmatās var izlasīt, ka gaisa stihijas pārstāvji spēj koncentrēt enerģiju uz ideju un tas dod iespēju tai materializēties. Viņi var ielikt izmaiņas nākotnei, pamatus rītdienas velmēm, kuras vēlāk realizēsies. Tikai “gaiss” pats jau neies un to āmuru nevicinās. Man reizēm saka: “Tu padomā par to.” Ir cilvēki, kas uzmanīgi vēro pasauli un ir pamanījši: ja es labi padomāšu, atradīsies gan racēji, gan laistītāji – man tikai vajag pārdomāt, izdomāt. Jā, reizēm gadās ķēpa, jo manā gaisa pasaulē ir taisns ceļš no punkta A uz punktu B. Es zinu, ka principā tur var nokļūt. Tikai manā iezīmētajā ceļā uz risinājumu iztrūkst koku, māju un vēl kādu citu reālās pasaules šķēršļu. Putnam tur debesīs taču tādu nav. Man laikam jau ļoti veicas, jo parasti kaut kur tuvumā negaidot atrodas kāds cilvēks, kurš ātri veikli iegroza manu radīto ceļu izejamā maršrutā.

Ak jā, putni debesīs. Cik vien sevi atceros, nekad nespēju saprast, kā tas tā gadījies, ka cilvēki parasti nelido. Dažu gadu vecumā biju gatava lēkt no šķūņa jumta ar pinīgu pārliecību, ka zemē jau nu nekritīšu. Laikam ritot, tiekšanos pievienoties putniem debesīs esmu pārnesusi uz sapņu pasauli. Tā ir neizdevusies nakts, ja sapnī zem manis neizklājas tīrumu rakstainā sega. Lidmašīnai paceļoties, varu aizvērt acis un sajust, ka pati esmu kuģis, kas manevrē gaisa plūsmās, redzēt apvārsni pilota acīm.

Liela daļa cilvēku rītos mostas, iekāpj tramvajā, autobusā, vilcienā vai savā auto un tad kaut kur starp astoņiem un deviņiem ierodas darbā dažus kvartālus vai pāris desmitus kilomentru tālāk. Man pirmdienas rītu gadās sākt ilgi pirms saules lēkta, pirmos gaismas starus sagaidot virs mākoņiem, lai deviņos rītā vērtu ofisa durvis kaut kur Zviedrijā, Somijā, Holandē vai citā Eiropas nostūrī. Pilnīgi pašsaprotami ir parakstīties uz projektu tikai tāpec, ka kāda potenciāla klienta valstī vai pilsētā es vēl neesmu bijusi. Beidzot tak varēs aizbraukt, izpētīt, apskatīt, iepazīt cilvēkus un viņu domāšanas līkločus.

Man vienmēr ir paticis rakstīt un spēleties ar vārdiem. Vidusskolā es nesapratu, kā klasesbiedri sacerējumu var ietūcīt pāris lappaspusēs. Man burtnīcā pietika vietas labi ja diviem. Jebkuram autoram, kurš bija jāanalizē literatūras stundās, bija tik daudz domu un spriedumu, kurus gribējās apdomāt un pēcāk par tiem izteikties. Katra sacerējuma radīšana bija gluži kā rituāls vairāku nedēļu garumā. Vēl joprojām, redzot publicētu savu uzrakstīto, man aizraujas elpa. Jaunībā tie bija pirmās mīlestības stāstiņi caur roza brillēm pusaudžu žurnālos, tiem sekoja zinātniskās publikācijas universitātes gados un pārskati par uzņēmuma sasniegumiem šodien.

Gaiss esot skolotājs. Nevaru nepiekrist. Jau vidusskolā piepelnījos ar fizikas, matemātikas un ķīmijas privātstundām. Pati brīnījos, kad mani apmācāmie sāka saņemt manāmi labākas atzīmes. Arī šodien lasu vieslekcijas dažādās Latvijas universistātēs, vadu studentu darbus un kursus, kuros apmācu jaunos darbiniekus. Reiz man viens cilvēks teica: “Es daudz ko tevī varu saprast, bet viena lieta man ir pilnīga mistērija. Kā tu vari par jebkuru tēmu pateikt kaut ko pamatotu un pamācošu? No kurienes tu to visu ņem?” Toreiz es nesaprašanā paraustīju plecus – nu vecāki gudri,cilvēki pasaulē ar runā un vēl es daudz lasu. Kas tur īpašs? Bet visiem jau laikam tā nav. Nācās secināt, ka cilvēki katru sīkumu neapstradā un neatceras, lai pēcāk pārvērstu pielietojamā skolotāja padomā.

Gaisa stihijas spilgta izpausme manā dzīvē – divdesmit gadu gara karjera informācijas tehnoloģiju laukā, kur ikdienas uzdevums ir uzbūvēt to, kas nav sataustāms, pārdot ideju, solījumu, sapni, ilūziju – kaut ko, kas vēl neeksistē. Paralēli cilvēku valodām nākas zināt arī simboliski matematiskās. Tā ir joma, kas prasa mācīties no dienas dienā un no gada gadā. Reti kas mūsdienu pasaulē mainās un attīstās ātrāk kā šī nozare.

Laikam, jau tas nav pašsaprotami, sakārtot savu profesionālo pasauli tā, lai jauna uzdevuma izvēle sāktos ar: “Padomā, vai tev tas būs interesanti?” un “Tu tikai pasaki laikus, kad tev sāk apnikt.” Caur dzīves līkločiem un pārbaudījumiem man kaut kā ir izdevies atrast kolēģus, kuri mani pazīst pietiekami, lai saprastu, kas man ir patiešām svarīgi. Bet tas jau arī šķiet bija gaisa stihijas talantu sarakstā – būt īstajā laikā un vietā, satikt vajadzīgos cilvēkus, kad tas nepieciešams.

Kā izteiktam gaisa stihijas pārstāvim mani piemeklē arī atbilstošās stihijas nedienas un ķibeles.

Vienmēr esmu bijusi nepacietības kalngals. Absolūta nieiecietība vēl joprojām iestājas pret tiem, kas nesaprot “vienkāršas” lietas un kam informāciju vajag atkārtot vairākas reizes. “Nu kā var nepielēkt?” – ir regulārā neaicinātā doma manā prātā. Bieži izdodas saprast cilvēka ideju no pus-vārda. Tajā brīdī, kad viss skaidrs un ir stāvoklis – ejam un darām, ir ļoti sarežģīti nobremzēt un vārdu pa vārdam kādam citam, kas bija līdzās, visu redzēja, dzirdēja, bet neko sesaprata, skaidrot to, ko tikko it kā pat kopā izdomājām.

Es ļoti bieži zinu, ka kaut ko principā var izdarīt, tikai man nav ne jausmas, kā to saorganizēt trīs-dimensiju telpā. Nākas uzdot jautājumu: “Tad kur un kā tieši tā roka jāpieliek, lai lieta uz priekšu iet?”

Tāpat manī mājo liela neticība. Es vienmar pārskatīšu faktus un argumentus, visu vajadzēs apdomāt, pārdomāt, saskaņot ar jau esošo informāciju. Ja iespējams, noderīgi ir arī pārbaudīt uz savas ādas – nu tā aiz tīrās intereses, kas būs; paspaidīt visas podziņas – it īpaši sarkanās.

Mani ir saukuši par nežēlīgu un cietsirdīgu. Brīnījušies, kā es varu “tā izteikties” par citiem un viņu problēmām. Bet man patiešām parasti nav žēl, ja cilvēks pats sev “savāra” pārbaudījumus, it īpaši, ja viņu iepriekš brīdināja.

Atsvešinātība – vēl viena nesaprasta gaisa stihijas nediena un nepieciešamība. Eksistē kolēģi un darījuma partneri, ir radinieki, ar kuriem sazinos pēc nepieciešamības. Ir tikai daži cilvēki, kuriem ir dotas tiesības pienākt man tuvāk, jo viņi zin, kad to vajag izdarīt klusējot, neko neprasot. Cilvēku apkārt pasaulē ir tik daudz. Bieži man pietiek jau ar to vien, ka viņi eksistē, jo visi sev līdzi nes milzīgu informācijas plūsmu, kuru vajag apstrādāt, izanalizēt, sakārtot. Kam man ar viņiem vēl pļāpāt? Nervu sistēmai nākas strādāt turpat vai bez pārtraukuma gan miegā, gan nomodā. Reizums bezmaz vai paniski steidzu meklēt mirkli atelpai, klusumam, mieram.

Reiz man uzdeva jautājumu, kas būs pēdējais, no kā es atteikšos. Ar šodienas zinašanām un uzkrāto pieredzi atbilde – brīvība ir pašaprotama. Pirms es to apzinājos un patiešām izpratu, reizi pēc reizes mani pārbaudīja. Atkārtojās situācijas, kurās es pagriezos un aizgāju neatskatoties pēc jautājuma: “Un ko tu vakar tādu darīji?” Vēl joprojām spalvas sāk iet pa gaisu tiklīdz kāds vadītājs vēlas no manis saņemt sīku izklāstu, ko iepriekšējā dienā vai nedēļā esmu paveikusi. Jebkura kontrole un centieni pakļaut ir iemesls tūlītējam konfliktam – nu kā minimums iekšējam, kas ilgtermiņā beidzas ar sadarbības pārtraukšanu ar attiecīgo personu.

Ir cilvēki, kas var dzīvot četrās sienās starp grīdu un griestiem. Man ir vajadzīgas debesis, saule, vējš un ceļš. Līdz sirds dziļumiem novertēts būs tas cilvēks, kas spēj pacelt manu dvēseli spārnos tikai ar smaidu vai azartisku mirdzumu savās acīs, klusumā pasēžot līdzās un neko nepieprasot.