05.02.2020 09:04

Ūdens manī, es ūdenī.

 

Pirmo reizi sapratu savas sarežģītās attiecības ar ūdens stihiju pirms aptuveni diviem gadiem. Tagad iepazīstoties ar stihijām manā natalajā kartē tas to pamato un izskaidro. Veicot ūdens stihijas aprēķinu, tas izrādījās gaužām maz – tikai 3,5%. Tātad ūdens stihijas klātbūtne manā enerģētiskajā portretā ir disharmoniski maz. Apzinoties to, ka mēs ierodamies šeit, lai pilnveidotos un uzlabotu savas īpašības, viens no faktoriem, kam man jāpievērš uzmanība ir ūdens. Gan fiziski, gan psihoemocionāli tas man nav tuvš un mīļš, pretstatā pārējiem elementiem, un tagad, arī pateicoties šim aprēķinam, saprotu kā dēļ.

 

Saskaņā ar atmiņām, ko glabā mana zemapziņa, esmu zaudējusi fizisko dzīvību tieši cīņā ar ūdens stihiju vairākas reizes. Un šīs bailes un nepatika pret ūdeni ir ierakstījusi baiļu failu manā atmiņā. Reiz, es ka mazs junga kopā ar melniem kā pekle vergiem, devāmies ļoti bīstamā ceļā pāri bangojošam Atlantijas okeānam. Mēs nenokļuvām otrā krastā – mēs visi saslimām ar cingu un tikām izmesti okeānā. Bezpalīdzības, bezjēdzības sajūta – okeāna vidū – tik daudzām dvēselēm “ierakstās” atmiņā, citām kā atvieglojums un risinājums. Man īpaši nepatīk auksts ūdens. Es biju maza rudmataina meitene – Vikingu virsaiša meita. Tēvs spītējot mātes lūgumiem mani atstāt krastā, paņēma mani līdz aukstā, ledaini aukstā Ziemeļjūrā. Brauciens nebija tāls un bīstams – jaunu tirdzniecības līgumu devāmies noslēgt ar kaimiņu cilti. Mani nosēdināja laivas priekšā, un piekodināja nebāst ārā degunu. Būdama ļoti drosmīga un pašpārliecināta, sagaidīju, kad lielo vīru uzmanība bija novērsta, es piecēlos kājās. Spējšs un negaidīts vilnis mani trieca pret laivas koka malu. Es atsitu galvu un ta arī nekad neatguvos. Pēdējā pieredze ar ūdeni ko atceros visspilgāk – es biju slepens sūtnis starp Francijas un Anglijas galmiem, es steidzos un mans melnais zirgs traucās kā vējš starp Normandijas mežiem, man bija japaspēj uz vakara laivu, lai tiktu pāri Lamanša šaurumam. Jūra bija ļoti nemierīga un tikai viens kuģis bija gatavs doties ceļā, man protams bija jariskē. Milzīgie viļņi uzvarēja kuģi un pēdējais ko atceros – mans ķermenis bezspēcīgi grimsts melnā, aukstā ūdenī, vienīgais ko spēju saskatīt bija koka lāde un muca, kas nogrima kopā ar mani. Te es ļoti spilgi izjutu to, ka nespēju paveikt sev uzticēto, valstiski svarīgo, uzdevumu. Cik tomēr cilvēks ir bezspēcīgs un mazs ūdens stihijas priekšā...

 

Manī ir bailes un milzīga pietāte pret lieliem ūdens tilpumiem – bangojošas un aukstas jūras, milzīgi, nepārvarami okeani. Sapņos reizēm es redzu milzīgus viļņus no kuriem man ir bail, bet es piespiežu sevi ļauties un peldēt tajos – paļaujoties, ka tas ir tikai sapnis. Un tas vienmēr beidzas ar tikšanu tiem pāri – tur otrā krastā, kur tie nebango, kur es tos varu kontrolēt – nu re vēl viens secinājums šajā psihoanalīzē – man patīk lietas un notikumi vai parādības, ko varu kontrolēt, man ir jāmācās paļāvība un ļaušanās. Šie sapņi attaino manas emocijas, jūtas. Es tās nemāku paust, parasti tās neizlaižu uz āru. Esmu auksta, atturīga un bezjūtīga – tāda esmu uz āru, bet iekšā ir bangojoša jūra, ko zinu tikai es. Zaudēt dzīvību cīņā ar ūdeni – mana psihoemocionālā trauma. Vai bangojoša jūra ir tikai ūdens elementa fiziskā izpausme? Vai tomēr ūdenim ir gars? Varbūt ūdenim ir arī apziņa un ar to var mācīties sadarboties?

 

Ūdens man atņēma tēti. Viņš tik ļoti mīlēja peldēt, ka to darīja katru dienu, vairāk ka 20 gadus. Reiz spalgā janvāra rīta, tas kā parasti devās uz upi peldēt. Mana mamma – intuīcijas vadīta, pirmo reizi devās tam līdz, lai arī kļūtu par roni. Kad tētis bija mammai iemacījis visu tehniku un pirmā pelde bija godam izturēta, suns, kas uzticami vienmēr tētim bija devies līdz uzskrēja uz ledus gabala. Tētis to gribēja nocelt un paslīdēja zem ledus. Viņu atrada upes gultnē pēc trim dienām, ar smaidu uz lūpām... viņš bija paspējis samierinaties ar savu likteni...tik ļoti viņš mīlēja ūdeni.

 

Es kā mamma arī mācos. Mācos būt mīļa, iejūtīga, atklāta pret savām meitiņām. Arī šī mācība man nedodas rokā tik viegli un pašsaprotami. Interesanti, ka abām manām meitām tikai viena planēta ir savā pārvaldījuma zīmē un abām tas ir Neptūns – kā trakas uz ūdeni...mācos to pieņemt un ielaist savā dzīvē. Vēl pirms pāris gadiem es sevi nu nekādi nevarēju iedomāties baseinā, kur nu vēl kopā ar

bērniem, kas šļakstās ar ūdeni, bet tagad es to daru, jo saprotu, kas tieši ir ne tā šajā situācijā un tikai manos spēkos ir to attīstīt un mainīt.

 

Man ir sarežģītas attiecības ar manu mammu un arī šeit es mācos kompensēt un līdzsvarot šo ūdens stihijas disharmoniju manī. Es ļauju viņai būt tādai kāda tā māk būt, kā viņa saprot dzīvi, jo arī viņai ir tiesības un iespēja gūt pieredzi šeit uz Zemes.

 

Esmu nostājusies aci pret aci ar savām bailēm. Bailēm un līdz ar to nepatiku pret ūdeni. Es esmu bijusi aizvainota uz ūdeni, bet man ir milzīga pietāte pret to, jo apzinos tā spēku un nozīmi. Saprast, apzināties, piedot, pieņemt ūdens stihiju – tas ir viens no manas šīs dzīves uzdevumiem. Esmu ceļā uz to.