07.02.2025 10:34

 

ŪDENS UN UGUNS STIHIJAS MANĀ DZĪVĒ

 

 

 

Mani vienmēr ir intriģējusi nepārtrauktā virzība bezgalīgajā sevis izzināšanas, apzināšanas un iemīlēšanas procesā. Ar interesi ieklausos viedos, dzīvi un cilvēkus pētošos ļaudīs, viņu pieredzē, zināšanās, mācībās un atziņās. Tās izlaižot caur sevi, ģenētisko un nacionālo kodu, pasaules uztveri, es radu savu redzējumu, kurš pastāvīgi attīstās un mainās. Nemainīgs paliek vien iekšējais kodols. Šai dzīvē ienācu, vērsta uz sevi. Tuvredzīga – iekšpus un detaļas redzoša. Asu prātu un vēl asāku mēli. Reizē nopietna un nebēdnīga, bieži čalojoša un tikpat daudz klusējoša, gaiša, maiga un sevi bezbailīgi aizstāvoša. Smalka un viegla, izturīga un spēcīga. Gudra un mazliet naiva. Kā upe – te rāma, te līgani plūstoša, te – krācēs mutuļojoša. Kā pieradināta savvaļas kaķe, kas iet un nāk, kad pašai tīk.

 

Kā šīs pretrunas skaidro mana dzīves (astro)karte? Lai arī tajā šķietami harmoniski ir pārstāvētas visas četras (uguns, zemes, gaisa un ūdens) stihijas, tomēr divas no tām dominē izteiktāk – ŪDENS (ar Sauli, Venēru un Merkuru Zivīs) un UGUNS (ar Mēnesi Aunā un Ascendentu Strēlniekā). Mainīgā, mistiskā, intuitīvā, pesimistiskā, jūtīgā, sevi sargājošā, centīgā, uz ideāliem orientētā un iekšpus vērstā pret ugunīgo – entuziastisko, darbīgo, optimistisko, ar spēcīgu ticību sev apveltīto, sportisko – kustībā esošo, ekspansīvo, mazliet fanātisko, drosmīgo, radošo, uz līderību un sadarbību vērsto.

 

Vai mētāties šādos pretmetos ir viegli? Hmm, kāpēc gan vajadzētu viegli, ja man patīk dzīvot izzinoši un interesanti?!

 

Mana dzīve ir kustība – stāvot uz vietas, man salst. Pēc dabas esmu fiksa un darītāja. Un laiku pa laikam šķiet, ka varētu vēl vairāk, vēl drosmīgāk. Kāds iekšējs motors man neļauj mierīgi sēdēt vai gulšņāt, neko nedarot vai neko nedomājot. Man nepieciešams vējš matos un iešana uz mērķi, process un rezultāts, sapnis un virzība uz to. Man nekad nav garlaicīgi ar sevi, un es vienmēr izdomāšu un atradīšu, ko darīt. Tādu sevi atceros kopš bērnu dienām: te lasīju, te zīmēju, te krāsoju, te slidoju, te leduspuķes logā vēroju un sniegpārsliņas no papīra griezu, te vainadziņus no kreppapīra darināju, te adīju, šuvu, te šahu, dambreti, kārtis un galdaspēles spēlēju, ar māsu un brāli dauzījos, ar vecākiem laivojām nedēļām ilgi, profesionāli sportoju un ko tikai vēl nē. Tad es vēl nezināju, ka vēlāk mani mēģinās stutēt rāmjos, no kuriem ar tādu spēku slepus, bet pārliecinoši rāvos ārā. Pieaugušie bija bezspēcīgi, jo nesaprata – kā tāda trausla un šķietami sabiedriski pareiza būtne var parādīt mēli rūdītai komunistei, runāt pretī padomju propagandistei vai nepakļauties sporta trenerim-psihopātam. Kad šodien kāds mani atkal mēģina iestutēt rāmī, es saprotu, ka viņš mani nepazīst vai ir iepazinis tikai daļēji. Un nereti šķiet, ka tieši paši tuvākie par mani nezina neko.

 

Bija laiks, kad ļoti daudz īgņojos. Man šķita, ka pasaule ir sazvērējusies, ka lietas nenotiek pareizi. Agresija man sekoja kā ēna. Apzināti meklēju upurus, lai tos izaicinātu un iznīcinātu. Man šķita, ka tā varu ieviest kārtību it visā, kas ap mani. Jo vairāk kārtoju lietas, jo vairāk šķēršļu stājās ceļā. Līdz mans ķermenis pateica STOP – atslābsti! Vai tās lietas, kuras caur ērkšķiem mēģināju pārvērst zvaigznēs, bija manu pūliņu vērtas? Gan jā, gan – nē. Jo šī mūžīgā dumpošanās ir mans ceļš.

 

Lielas ļaužu masas varu pieņemt tikai vienā gadījumā – manu elku koncertos. Tad tā ir neaprakstāma sajūtu vibrācija, kad pūlis ir viens veselums un esmu daļiņa tā, kad vienlaikus esmu es un vibrējoša kopiena. Citos gadījumos izvairos pūļa – masu svētkiem, salūtiem, pasākumiem – tajos neierakstos un jūtos vientuļa. Visvairāk neiederos obligātajās tradīcijās. Šis obligātums manī rada neizskaidrojamu pretestību, dumpi, inertumu, pat naidu un paceļ manu vientulību tās augstākajā punktā – līdz sāpīgumam.

 

Ir cilvēki, ar kuriem esmu brīva kā putns debesīs. Tādu ir maz. Tad atveros kam iekšēji ļoti tuvam un pazīstamam. Kopā ar viņiem atgūstu sevi un paceļos spārnos. Manās lūpās tad rotājas smaids, ķermenī – vieglums, apziņā – pilnīga atbrīvotība. Par šiem mirkļiem esmu gatava maksāt miljonu!

 

Manas stihijas ir ūdeņi, pļavas un meži. Esot tajos, mana vienatne gavilē. Iespējams, smieklīgi, bet es sarunājos ar puķēm un kokiem. Man svarīgi, lai rokas skar ziedus, pasakot tiem paldies par skaisto un centīgo ziedēšanu (zaļie pirksti?), lai fotoacs iemūžina šī mirkļa trauslumu un varenumu. Šī apzinātība iededz citādu uguni arī manī pašā – jūtos viegla un atvērta skaistajam un īpašajam sevī, citos un apkārt esošajā. Es skatos skaistos cilvēkos, dabas un cilvēku veidotajos brīnumos, reizēm no tā visa noreibstot un aizmirstoties. Skaistais piesaista skaisto.

Kā man patīk “ielās iziešana”! Nesen lasīju kāda modes mākslinieka atziņu, ka mūsdienās eleganta, skaisti un pārdomāti ģērbusies sieviete ir liels retums. Un viņam ir taisnība! Atkal un atkal sev atgādinu – neturēt skaistās lietas skapī un plauktos, līdz tās jau nākas atzīt par novecojušām un nederīgām. Nepaslinkot, sakombinēt, radīt un rādīt daudz interesantu tēlu, nebūt garlaicīgai, būt košai, radošai, dažādai un vienlaikus – gaumīgai. Tādai, lai katra iziešana ir kā mazi svētki, kaut vai tikai sev. Tāpēc man kļūst arvien izaicinošāk stāvēt sabiedriskā transporta pieturvietās un braukt ar tiem uz darbu un citviet (Rīgas centra autostāvvietu cenas nemudina pārvietoties ar auto), jo mani dursta desmitiem acu pāru: par maniem apaviem, kleitām un atļaušanos būt elegantai, koptai un pamanāmai. Bet, lai! Esmu kļuvusi imūna – man patīk izaicināt un uzaicināt – pievienoties!

 

Kad līdzās uzrodas vīrietis-mistērija, manī ievibrē virspusēji nemanāmās, bet dziļi paslēpušās alkas pēc trakulīga, adrenalīna piepildīta piedzīvojuma, pēc viendienīša Edgara. Es zinu, ka nevaru uz viņu paļauties, ka nekad nebūšu kopā, ka nedošos rokā. Bet… Kad sarunājos un sadarbojos ar nosvērto un paredzamo jeb vīrieti “vīrs un vārds”, manī ir vieglums, paļaušanās, uzticēšanās un komforts. Bet manī nav kaisles, nav “varēja būt, bet nebij’” sajūtas. Šodien es izvēlos Akmentiņu, kaut zemapziņas raidītajos sapņos mani skauj Edgars…

 

Manī pašā mīt gan miers un nosvērtība – visbiežāk pat krīzes situācijās, tomēr nereti varu būt arī emocionāla un manī uzšvirkst spilgti liesmojošs sērkociņš. Tāpēc laiku pa laikam man jārisina dilemma – kā rīkoties, kā piebremzēt, kā savākties un neļaut kāpt sev uz galvas. Teorija iesaka praktizēt apzinātību, kuras laikā pagarināt mirkli starp impulsu un reakciju. Daļēji tā man ir pieņemama. Iejusties otra ādā un kurpēs, apzināties sava ķermeņa dabisko un fizioloģisko reakciju stresa brīdī, pakontrolēt uguns stihijai raksturīgās uzvedības formas, mēģināt sadzirdēt konflikta problēmu jeb tā palaidējmehānismu, pabremzēt emocijas, atcerēties par pauzi un savākties, lai paklusētu – mierīgi un apzināti, nevis aizvainojumā. Klusumā es sāku dzirdēt – sevi un otru. Varbūt šī saruna/ konflikts ir pamodinājis manī rūpīgi noslēpto – to, ko pašai negribas vilkt ārā un šķetināt? Un tomēr es meklēju kompromisu, jo man ir svarīgi runāt taisnu valodu. Tāpēc joprojām meklēju filigrāno robežu starp pieņemšanu un promiešanu.

 

Esmu no tiem, kuri uzticas, vismaz sākotnēji man vienmēr gribas noticēt un uzticēties. Man patīk būt atklātai, īstai, dabiskai, dzīvai, emocionālai un reizē nosvērtai. Bet manī ir viena nelāga īpašība – es redzu cauri – neprasiet, kā, – redzu un viss. Gan nolasot ķermeņa valodu – visvairāk – stāju, gaitu, mīmiku, acis, gan sajūtās – to gan izskaidrot nevaru. Ja cilvēks ir īsts un dabisks savās izpausmēs, tad nav grūti izdarīt izvēli – pieņemt vai nepieņemt viņu – jo esmu tai vecumā, kad vairs neapgrūtinu sevi būt pieklājīgai – ja cilvēks mani neuzrunā, es daudz laika netērēju un, cenšoties neaizskart viņa Ego, tieku vaļā. Man patīk godīgums – pret sevi un citiem, jo arī pati cenšos tāda būt – atvērta, mīloša, iejūtīga, bet vienlaikus arī atklāta un tieša. Es mēdzu uzdot īstus jautājumus, runāt skaidru valodu un, kad jūtu nepieciešamību, lietot arī asus un dažkārt stiprus vārdus. Emocijām, lai arī, kur nepieciešams, kontrolētām, tomēr ir jābūt! Īstām! Dažādām. Kad dodos ar kādu sarunu dzīlēs, brīdinu, ka būšu tajās īsta! Daudzšķautņaina. Bet vienlaikus esmu arī gana pieņemoša un elastīga.

 

Jā, un vēl – piedodiet, uzmanieties, es laikam tomēr esmu ragana. Skaļi teikts? Kāpēc šāds apgalvojums? Tāpēc, ka regulāri atgadās notikumi, par kuriem man bijusi nojausma, uzrodas cilvēki, par kuriem domāju, iestājas likumsakarības, par kurām zinu. Atzīstos, ka reizēm no tā nedaudz baidos, bet lielākoties – vēroju un smaidu. Es vēlos būt laba ragana un no ļaunām lietām sargāt un sargāties.

 

Visbeidzot – man ļoti patīk sapņot! Es to saucu – nezaudēt sevī bērnu, esot pieaugušā ādā. Es vienmēr sapņoju pārdroši, turklāt pārvēršot šos sapņus īstenībā! Un šī ir nozīmīgākā un vērtīgākā manu stihiju simbioze!

 

Zanda