07.02.2025 10:33

Zvaigžņu šāvēja ceļojums: Strēlnieka stāsts

Dzīvē mēs visi esam savdabīgi ceļotāji, taču ir brīži, kad zvaigznes šauj un pavada mūs uz ceļojumiem, kas atklāj mūsu patieso dabu. Manā gadījumā to darīja Strēlnieka zīme, kuru pārvalda uguns stihija un Jupiters — iedvesmas avots, kas mūs mudina lēkt nezināmajā.

Viss sākās vienā aukstā rudens vakarā, kad ar kafijas tasi rokā, es skatījos zvaigžņotās debesīs un jutu, ka manai dzīvei vajadzīga kāda jauna elpa. Pēkšņi draudzene piedāvāja: “Kā būtu ar ceļojumu uz Peru?” Bez liekām pārdomām es piekritu. Šī spontanitāte bija kā Strēlnieka bultas izlidošana no loka — strauja un precīza. Pirmās dienas Peru bija pilnas pārsteigumu un izaicinājumu. Es nekad neaizmirsīšu, kā mēģināju saprast vietējo tirgus valodu, kur viss šķita kā haotiska, bet vienlaikus harmoniska mūzika. Tur es nopirku mazu keramikas figūru — simbolu vietējai uguns dievietei, kas solīja aizsardzību un iedvesmu. Šis sīkums man atgādināja, ka uguns ir ne tikai liesma, bet arī simbols gaismai un spēkam, kas mūs virza uz priekšu. Peru kalnos pirmo reizi saskāros ar uguns stihiju sevī. Vakari pie ugunskura bija kā mazi rituāli, kur dzirksteles lēca debesīs, atgādinot man, ka dzīve ir nemitīga kustība. Es vēroju liesmas, kas ar dejām stāsta par to, cik vērtīgs ir katrs mirklis. Tajos vakaros es atcerējos savas bērnības piedzīvojumus — kā es kopā ar vecākiem devos mežā, lai sildītos pie ugunskura un klausītos stāstus par senčiem, kas sekoja zvaigžņu ceļam.

Ceļojuma kulminācija bija mana satikšanās ar vietējo ciemata vecāko. Viņš, vienkāršs un smaidīgais vīrs, mani iemācīja, ka dzīve ir kā upe — straume ved uz priekšu, un nevajag baidīties no viņas mainības. Viņš stāstīja, kā vietējie godina uguni kā dzīves simbolu — tā, kas dod gan siltumu, gan spēku. Klausoties viņa balsī, es jutu, ka manī mostas kāda neaprakstāma drosme. Viņš arī dalījās ar savu pieredzi par zvaigžņu vērošanu un to, kā tās ir vadījušas viņa ciemata dzīvi jau paaudzēm. Tad pienāca diena, kad es uzdrošinājos šūpoties pāri aizai, turoties tikai pie troses. Brīdī, kad es atrados pusceļā, augstu virs aizas, mani pārņēma negaidīts miers. Tā bija sajūta, ka uguns manī vairs nav tikai liesma — tā ir kļuvusi par manas esības kodolu, kas uztur mani ceļojumā. Tajā mirklī es sapratu Jupitera vēstījumu: “Dzīve ir par to, lai lēktu arī tad, ja nezini, kur piezemēsies.”

Pēc šīs pieredzes es sapratu, ka vissvarīgākais nav tikai sasniegt gala punktu, bet gan piedzīvot pašu ceļu. Es vēlreiz atcerējos bērnības stāstus, kurus mana vecmāmiņa dalīja par Strēlnieku — zīmi, kas vienmēr tiecas pēc horizonta, pēc tālākā un nezināmā. Tagad šie stāsti man šķita ne tikai pasakas, bet dziļas dzīves patiesības.

Atgriežoties mājās, es bieži domāju par šo pieredzi. Tagad ik reizi, kad jūtos iestrēgusi, es sev jautāju: “Ko darītu Strēlnieks?” Atbilde vienmēr ir skaidra — iedegtu liesmu un dotos uz priekšu. Jo dzīve ir piedzīvojums, kas prasa drosmi atstāt aiz sevis komfortu un uzticēties savai iekšējai ugunij. Kāda gudrība, ko man iemācīja Strēlnieka enerģija? Nebaidies būt ceļotājs savā paša stāstā, jo tikai tā tu atklāsi pasauli — un pats sevi — visā tā krāšņumā.

Terēze Soika