07.02.2025 10:32

Manas dzīves kompass - 9. māja                                                            Nikola Majore

 

Manā horoskopā stipri izteikta ir 9. māja. Mana Saule, Marss, Merkurs un Jupiters atrodas 9. mājā kā arī lielākā daļa māju pārvaldnieku. Zinu, ka lai gan esmu päräk jauna, lai 9. māja manā dzīvē jau izpaustos pilnībā, mana dzīves pieredze līdz šim, uzskatu, ka labi parāda uzsvaru uz 9. mājas tematiku manā dzīvē.

 

Bērnībā mani ļoti vilināja piedzīvojumi, kaut kas tāls un nezināms. Atceros, ka centos izdzīvot piedzīvojumu filmas reālajā dzīvē, dodoties savās ekspedīcijās. Saucu tās par "ceļojumiem", kur paņēmu mugursomu, uztaisīju maizītes, tēju termosā un devos kaut kur dziļi mežos. Es devos ar mērķi apmaldīties, vienkārši doties un nezināt kur es esmu, kāpēc es esmu. Bail man nebija nemaz, jo līdzi bija nozagtais kompass no mammas (ko viņa tolaik izmantoja fen šui). Par cik dzīvoju netālu no jūras, zinot, ka jūra ir uz Rietumiem, vadoties pēc kompasa vienmēr droši atgriezos pie jūras un tad no jūras tālāk mājās. No izdzīvošanas šoviem biju iemācījusies visādus knifiņus, kas palīdzētu man "izdzīvot" manās "ekspedīcijās", piemēram, kā uztaisīt ugunskuru, atpazīt dzīvnieku pēdu nospiedumus, attīrīt upes vai strauta ūdeni, uztaisīt pajumti, kādas ogas ēst utt. Zīmēju kartes un rakstīju savu ceļojumu pierakstus. Tāpēc doties mežā tiešām bija liels piedzīvojums. Iet pa parastām cilvēku iestaigātām takām bija pārāk garlaicīgi un paredzami, tāpēc vienmēr bridu pa neiestaigātiem biezokņiem, cauri krūmiem un brikšņiem. Jo grūtāk, jo lielāks piedzīvojums. Es iemācījos uztaisīt loku un bultas, kā arī paštaisītu zobenu, kas protams manos ceļojumos man bija līdzi Savā azartā es ja varēju, vilku arī citus, sākumā ceļojumos gāju ar māsu, bräli un suni. Tad ar laiku, kad tikām pie pirmajiem telefoniem un planšetēm, protams, ka mäsai un brälim vairs neinteresēja brist pa kaut kādu mežu visu dienu. Tad vilku draudzenes līdzi. Gāju arī viena pati, man nebija problēmu doties arī vienai. Fantāziju filmas, protams, lika izdomāt visādas būtnes, kas pavadīja mani manā ceļā. Katrā gadalaikā pat zināmas vietas izskatījās savādāk un satriecošāk. Ziemā, lai būtu interesantāk, gāju pa sasalušu upi un apbrīnoju cik savādāk viss izskatās no upes perspektīvas. Reti aukstajās ziemās, milzīgā putenī ar brāli devāmies pa sasalušajiem jūras viļņiem, iztēlojoties, ka esam Arktikā un katra kupena ir polārlācis. Un es galīgi nebaidījos no tā, ka ar mani varētu kaut kas notikt. Protams gadījās reizes, kad ziemā nedaudz ielūzu ledü, vai iekritu kaut kādās bedrës, noripoju pa kādu gravu, nokritu no kāda koka, nācās slēpties no kāda suņa, vai jauna stirnu buka, bet hey, tā bija daļa no piedzīvojuma!0. Skatoties National Geographic pārraides par citām kultūrām, dabas ainavām, mans sapnis bija skaidrs ceļot. Bērnībā skaidri zināju, kas būšu pēc profesijas ceļotājs, piedzīvojumu meklētājs, taču mans Mēness Mežāzī laikam bija pietiekami reālistisks, lai saprastu, ka tä nav īsta profesija, tāpēc tas vienmēr palika pie manis.

 

Ticība arī spēlēja nozīmīgu lomu manā bērnībā. Es no visas sirds ticēju Ziemassvētku Vecītim, Lieldienu Zaķim, Zobu Fejai utt. Brälis būdams pilnīgs gaisa stihijas pārstāvis, konstantı mēģināja salauzt manu ticību kam skaistam un brīnumainam. Brälim bija nelaba mode mūžīgi kaut kur atstāt slēptās kameras vai mikrofonus, lai pieķertu, pamēram, vecākus, kaiminus vai draugus atstājot dāvanas zem eglītes un

pierādītu savu taisnību. Kad man bija 14, viņam tas izdevās, taču es tāpat nezaudēju savu ticību ziemassvētku garam, tai sajūtai. Un es vēljoprojām ticu brīnumam un labajam. Man ir iekšējs miers un pārliecība par to, ka viss vienmēr beigsies labi. Un tā arī notiek, viss tiešām beidzas labi!

 

Pusaudža gados säkäs mans lielais skrējiens pēc atzinības. Ar Lauvas zīmi 9 mājā es ļoti gribēju pierādīt sevi intelektuāli, tāpēc intensīvi un smagi mācījos. Pamatskolā skolēni ar labākajiem sasniegumiem mācībās tika apbalvoti ar atzinības rakstiem, naudas un citām balvām. Gribēju pierādīt sev un visiem citiem, ka arī es esmu gudra Taču lai arī cik smagi necentos dabūt vismaz atzinības rakstu, tā arī to neieguvu, lai gan vienmēr biju ļoti tuvu tam. Taču neveiksme nelika man padoties, tas tikai motivēja mani censties vairāk. Tāpat jau bija mazās atzinības, braucu uz olimpiādi, skolotāju slavējumi par labiem darbiem utt., bet mans lepnums kvēli gribēja to lielo atzinību. Tas bija arī laiks, kad sāku aktīvi interesēties par reliģijām, filozofiju, okultajām zinātnēm un astroloģiju. Mammai vienmēr bija interesantas Austrumu ezotērikas grāmatas, ko man patika šad tad palasīt un izrunāt, ja domu īsti nesapratu. Sāku interesēties par citām kultūrām, pašmācības ceļā mācījos svešvalodas. Tas bija ļoti aktīvs manas dzīves laiks, es darīju pilnīgi visu, apmeklēju visus pulciņus dejošanu, korı, teātra pulciņu, kokapstrādes pulciņu, mājturības pulciņu, angļu valodas klubu, volejbolu, labi mācījos un paspēju arī pavadīt laiku ar draugiem. Man vajadzēja, lai vienmēr ir jautri, lai ir interesanti, lai ir piedzīvojums. Arī smagie darba augļi ar laiku atmaksājas un 9. klasē pavisam nejauši uzvarēju zīmēšanas konkursā par tēmu "Sibīrijas Bērni". Ieguvu 1.vietu visā Latvijā. Tiku uzaicināta uz prezidenta pili, kur prezidents Vējonis pasniedza balvas, un balva protams bija simts reizes vērtīgāka par jebkuru atzinības rakstu. Vēlāk mans zīmējums kopā ar citu uzvarētāju darbiem tika iespiests enciklopēdijā, ko man arī uzdāvināja. Nodomāju "Nu re, mans vārds uz müžiem ir ierakstīts grāmatā", biju ļoti lepna par sevi.

 

Pamatskolas un vidusskolas laikā sākās mans īstais ceļojumu laiks. Es ieguvu fantastisku iespēju divus gadus pēc kārtas ar kemperi apceļot Eiropu. Un tas bija visīstākais sapņa piepildījums. Periods, kad jutos patiešām dzīva. Iespaidi bija fantastiski un droši varu apgalvot, ka pagaidām manā dzīvē tas bija mans laimīgākais mirklis. Atceros, kad Melnkalnes kalnos, pa trosi laidos cauri kalnu ielejai, pärı zilajiem ezeriem, un tad laiks apstājās. Es pilnībā iegrimu mirklī, te un tagad. Mūžība kļuva par sekundi un sekunde par mūžību, viss saplūda kopā un kļuva par vienu veselu. Tas bija īpaši un neaizmirstami. Dzīvelīgā sajūta kā man patīk teikt.

 

Pēc pamatskolas es aizgāju tālāk mācīties uz Rīgas Kultūru vidusskolu. Aizgāju uz valodu programmu, kur mācījos Japāņu un Spāņu valodas. Tur bija arī tādi man jauni un, manuprāt, interesanti priekšmeti kā kulturologija, filozofija, psiholoģija, politika, modernās dejas utt. Pēc tradicionālās sistēmas pamatskolas šī skola bija jauna elpa un es ar ļoti lielu dedzību un milzīgu kāri pēc zināšanām atkal iegrimu mācību procesā Šoreiz man nebija svarīgi atzinības raksti, taču tas bija periods, kad es tos ieguvu, tikai to sauca par zvaigžņu stundu. Kultūru vidusskolā es apmeklēju astrologijas pulciņu, nodarbojos ar sportu un saku iet korejiešu valodas kursos. Visu, kas bija ar svešvalodām un citām kultūrām saistīts, tur es biju piedalījos japāņu valodas runas konkursā, apmeklēju dažādus Japānas, Korejas un Kīnas vēstniecības pasākumus utt.

Tagad, pēdējo semestri mācos Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļā, korejiešu valodas grupā. Nesen ieguvu prakses vietu Samsung birojā, kur varēšu veidot kontaktus täläkäm nākotnes iespējām.

 

Esmu ievērojusi to, ka dzīve man bieži piespēlē tādus interesantus cilvēkus, varbūt dīvainus, varbūt neparastus, bet tādus, kas ļoti izaicina manu domāšanu un skatījumu uz dzīvi. Sākot ar skolotājiem, jauniem ģimenes locekļiem, draugiem, darba kolēģiem, līdz pilnīgi svešiem, šie cilvēki it kā parādās vajadzīgajā brīdī ar vajadzīgo padomu Šie cilvēki man ienāca kaut ko jaunu un viennozīmīgi paplašina redzesloku. manu pieredzi un

 

9. māja manā dzīvē vēl jau tikai realizēsies. Pieredze, ko esmu ieguvusi pagaidām ir tikai kā lappuse no grāmatas, kas man vēl jāizlasa, kā pirmais s aullēkta stariņš, no dienas, kas vēl priekšā. Tāpēc šī eseja man jāpapildina pēc vēl 20 gadiem. Forši un jauki ir ceļot uz dažādām zemēm, taču visfantastiskākais ceļojums ir tas, ko sauc par dzīvi, un es ar nepacietību gaidu, kur mans dzīves kompass mani aizvedīs...