07.02.2025 10:12

Uguns manī Monta Eglīte

Viss vienkāršais var tikt sarežģīts un viss sarežģītais tikt vienkāršots. Un tieši tik vienkārši sarežģīti un otrādāk notiek arī manā dzīvē. Katrā no mums mājo stihijas. Kādam viss ir labi un harmoniski, kādam šis tas par daudz vai arī par maz. Un tieši šī iemesla dēļ esmu šeit un tagad rakstu par Uguns stihiju - meklējot atbildes uz jautājumiem. Ugunij ir viens centrs un caur šo centru tā raugās uz pasauli. Vai tā notiek arī ar mani? Vai uguns manī ir stipra un spēcīga, vai tā neapdedzina man blakus esošos? Uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem vēlos rast atbildes.

Esmu dzimusi uguns stihijā. Uguns manī ir neprognozējama. Reizēm tā ir mierīga un pieticīga, šķiet, ka tajā brīdī ir palikušas tikai kvēlojošas ogles, kas atrodas uz robežas izdzist vai nē. Tas laikam notiek manas otrās lielākās stihijas ietekmē. Pēc manas, līdz šim izprastās un iegūtās informācijas, pieļauju, ka tādos brīžos mani apslāpē ūdens - nolaižas rokas, zūd vēlme turpināt iesākto, nemaz nerunājot par kaut kā jauna uzsākšanu. Tad neinteresē apkārt notiekošais, un materiālā, eksistenciālā pasaule šķiet uz mirkli zaudējusi savu interesantumu un skaistumu. Pilnīgi vienaldzīgi tādā brīdī ir tas, ko citi padomās, ko citi no manis sagaida. Gribas tikai ielīst stūrītī, būt klusai un nemanāmai. Noteikti nebūt uzmanības centrā, kas stiprai Ugunij nav mazsvarīgi. Liekas, ka garīgā izaugsme, iedziļināšanās un empātija tajā mirklī ņem visu savās rokās un es kļūstu par cilvēku, kas cenšas būt saprotošs, iejūtīgs un mēģina saprast dzīves situācijas, kuras nav acīm saskatāmas un nav vienkārši saprotamas. Tad nāk vispatiesākās atklāsmes un sāpīgākie dzīves pātagas cirtieni, kam arī ir savs pamatojums un, acīmredzot, nepieciešamība. Pēc šiem cirtieniem ir jāceļas un var piemest kādu sausu skaliņu oglēm, lai atkal sāktu, saņemtos un aizdegtu uguni, iegūtu spēku un vēlmi rīkoties. Rodas domas par kaut kā jauna radīšanu, par darbošanos un procesu, vēlams gan, ne ļoti ilglaicīgu. Aunam jau nepatīk ilgi mīcīties uz vietas un, ar reizi, uguns taču iedegas, pasaule kļūst gaišāka, ataust krāsas, kuras nu jau šķiet pievilcīgas un pat ieinteresējošas. Jādodas tik uz priekšu, pēc kaut kā jauna, neredzēta, neatklāta, aktīvākā gaitā un pieliekot soli. Brīdī, kad uguns jau kuras un dod savu īpašo gaismu, jūtama stipra enerģijas plūsma. Tā rada pozitīvu, cerību. Viss kļuvis gaišs un starojošs, pasaule top interesanta un parādās kāds, kurš bijis nomaldījies un nu ir atradis gaismu. Tad es, kā Uguns, savā spēkā un stiprumā varu palīdzēt, sasildīt, rādīt gaismas apspīdētu ceļu un iedrošināt, vadīt pretī kam jaunam un nezināmam. Šajā uguns pienākumu izpildes stadijā, diemžēl nepamanīta, kaut kur tiek ielaista vēja brāzma, uzceļ liesmas un uguns pārtop. Pārtop pārlieku ambiciozā, pavēlnieciskā, eksplozīvā, reizēm pat agresīvā. Jo es taču esmu Uguns, es taču rādu ceļu, es taču zinu kurp iet! Bet tad ir vēl kāds, kurš atradis, iespējams, labāku ceļu, līdzenāku vai taisnāku, vai abus kopā…Un kā gan man, kā Ugunij, kura visus gribēja sasildīt, apgaismot, iekustināt un aizvest pa pareizo ceļu, pieņemt, ka ir kāds cits, kuram ir vairāk taisnības nekā man tajā brīdī? Sliktākais, ka parādoties spītam un agresivitātei, liesmās un eksplozijās mana uguns kļūst bīstama un kaitējoša apkārtējiem. Es palieku neiecietīga, nesaprotoša, spītā pārlieku emocionāla un nesmērīga. Tad, pateicoties ūdenim, kas ir klātesošs, uzlīst un noslāpē manas liesmas, varu apstāties, nomierināties un uzklausīt. Jūtu atkal, pa kādam pātagas cirtienam, pa kādai atklāsmei, ko izdarīju par daudz un kad vajadzētu piebremzēt. Un viss sākas no gala un tā pa apli.

Un lai šis, mans nebeidzamais aplis, kamēr es dzīvoju, būtu ar ne tik krasām atšķirīgām rīcībām, domām un vēlmēm, lai tam būtu spēcīga un harmoniska iekšējā apļa līnija un es būtu uguns, kura uzsilda ūdeni un nenodedzina to, kas atstājams, esmu šeit. Cīnos. Ar līdz šim grūtāk rakstāmo eseju, būtībā par uguni, bet pāri visam, par sevi. Un, laikam, tieši tāpēc bija tik grūti. Visgrūtākā cīņa ir pašam ar sevi, atzīt kļūdas, pieņemt tās un mācīties. It sevišķi ja no vienas puses gribas spēcīgi degt, bet no otras nodzēst liesmas.