07.02.2025 10:10

Zem Plutona spārna? Juta Cālīte

Tikai šogad sāku apgūt šīs lielās Zvaigžņu un Likteņu sakarības, tāpēc par daudz ko varu tikai izteikt minējumus un atstāstīt savas apjausmas. Izprast dzīvi caur astroloģijas prizmu man vienmēr licies liels vilinājums, un katrs jaunais mācību materiāls tiek uztverts kā bērna acīm košs tauriņš, kas nolaižas jau sirmajos matos. Tas liek domāt, meklēt, salīdzināt un analizēt. Izvērtēt un atkal meklēt…

Man tas bija liels atklājums, kā vērtēt planētu ietekmi uz notikumiem, personām caur seno dievību aspektu. No bērnības man likusies ļoti saistoša dažādu tautu mitoloģija, leģendas un mīti. Agri iemācījos lasīt, jo nebija pacietības visiem pieaugušajiem prasīt, kas bildēs attēlots, bet no mazotnes mani visvairāk piesaistīja mazliet pabaisas bildes. Kamēr citas mazās meitenes lasīja “Manu lellīti sauc Lolīte” un spēlēja mammas un meitas, es biju iegrimusi grāmatu pasaulē, kurā notika šaušalīgas slepkavības (ar vairākiem līķiem, tās bija tās interesantākās), drūmās pilīs un alās mita noslēpumainas būtnes, vēsturiskajos romānos tika izpildīti nāvessodi, un drosmīgi ceļotāji meklēja kapenēs dārgumus. Drūmā vectētiņa Saturna pieskatīta, mazotnē biju noslēgts un visai rātns bērns, kas vecmammai lielus kreņķus nedarīja, jo tētis un mamma strādāja garas stundas. Vide, kurā uzaugu savas dzīves pirmos gadus, bija visai izolēta, vecišķa, vecu cilvēku un vecu cilvēku sarunu ieskauta, taču es neteiktu, ka mani ļoti vilināja bērnu sabiedrība. Drīzāk kaitināja tā kņada, spiegšana, nesaprotama skraidelēšana un pinkšķēšana. Nu riebās man tie mazie bērni. Man liekas, es jau piedzimu veca.

Vecmamma bija ļoti cienījamos gados un mūsu kopābūšanas izklaides bija rāmas pastaigas pa pilsētas Brāļu kapu parku, gar milzīgajām kļavām, pie Ļeņina, uz vecajiem “žīdu kapiem” (kur padomju laikā bija viss nošķūrēts un iekārtots parks). Kamēr vecmamma sēdēja uz soliņa, es ložņāju starp kapu plāksnēm, lasot uzvārdus un gadskaitļus, rotaļājos ar sabirzušajiem granīta akmentiņiem. Man neapnika klausīties stāstus par kara laiku, ebreju geto, man vajadzēja iztincināt, kas un kā notika ar nomocītajiem un pēc kara laika pārapbedītajiem ebrejiem, kā ekshumēja un pārapbedīja Brāļu kapos nošauto vectēvu, par to nomocīto komjaunieti un Salaspils koncentrācijas nometni… Jau tad man bija liels sapnis aizbraukt uz Maskavu un apskatīt, kāds izskatās Mauzolejā tas īstais Ļeņins (lieki piebilst, ka ne jau patriotisma jūtu interesēs, bet redzēt īstu mironi). Tas likās tik noslēpumaini, saistoši un vilinoši, šīs atmiņas vēl joprojām ir spilgtas. Bieži devāmies apkopt tuvinieku kapus, arī ceļš uz mammas darbavietu slimnīcā “pa taisno” no autobusa pieturas bija caur kapiem. Nebija jau viss tikai pa kapiem. Reizēm mēs barojām baložus un gājām uz šūpolēm :).

Nenoliedzami, šī bērnības vide ietekmēja manu psihi, taču es negribētu piekrist, ka tā bija kaut kāda smaga, neveselīga psiholoģiska trauma, drīzāk mana izvēle, apzināta interese par noslēpumaino Nāvi. Tā kā mans krietni vecākais brālis bija milicis un vēlāk ugunsdzēsējs – glābējs, tad man visu vajadzēja zināt, kas noslīcis, kas sabraukts un kā tas noticis. Visur bāzu savu degunu, jo tas likās ārkārtīgi svarīgi. Bērniem spēlējoties, bija populāra nodarbe ierakt smiltīs zem stikliņa “noslēpumiņu jeb televizoriņu” un tad atkašāt un raudzīt, kā tur izskatās. Stikliņi un puķītes bija interesanti, taču man beigta varde vai vabole likās saistošāka. Bet kad smilšu kastē, kolektīvi ceļot pilsētu, ieraku smuki 40 beigtas mušas un uzliku pieminekļus (jo pilsētā taču jābūt arī kapiem), ar mani kaut kā neviens vairs negribēja spēlēties . Nesapratu, kā var neinteresēt atrakt pirms dažām dienām noraktu vistu un neapskatīties, kā izskatās? Bija gan dažas meitenes, ar kurām mēs izložņājām izpostītās baronu kapenes attālos kapos, bet entuziastu kompānijā parakņāties, lai uzietu kādu kauliņu vai vismaz zārka dēlīti, nebija. Kā slepenu dārgumu atnesu mājās satrunējušu tilla gabaliņu un kaut kādus matus vai diegus. Tas bija mans lielais noslēpums, rūpīgi noglabāts satītā burtnīcas lapā. Pārgudrā prātā zināju, ka nedrīkst ar rokām aiztikt, jo varbūt tur kāds miris no tīfa vai mēra, jo mamma bija mediķis. Tad nu bija lielais projekts izzināt pilsētas senvēstures faktus, kur atrodas mēra kapi un iebridu noslēpumainajā medicīnas vēstures pasaulē – mēris, bakas un lepra bija tā labākā daļa . Vecākiem laikam tobrīd radās priekšstats, ka man interesē medicīna. Pačukstēšu, ka tikai tā daļa - par indēm, brūcēm, strutām un gangrēnu, pārējais nelikās ievērības cienīgs. Aci nepamirkšķinot varēju sakopt savas auniski iegūtās brūces, notīrīt asinis, izraut kustīgos piena zobus un ar baudu izspiest augoņus, taču empātijas skalā - nulle ar pieciem mīnusiem pret vārguļiem, kas baidījās pieskarties savai pumpai vai pušumam. Tai pat laikā nekas mani neatturēja glābt kādu nelaimē nonākušu dzīvnieku un par vardarbību pret tiem varēju nostāties “uz dzīvību vai nāvi”. Tas raisīja uz domām mācīties par vetārstu, bet vecāki neatbalstīja šo izvēli (iestājos Medicīnas institūtā). Tā kā mamma strādāja slimnīcā, tad tikmēr dīcu, kamēr aizveda apskatīties, kā izskatās morgā līķi. Ja godīgi, biju vīlusies. Pliks uzšķērsts cilvēks vairāk atgādināja cūkas kautķermeni tirgū bez kādām ceremonijām, nekā pārdabiska tur nebija. Smadzenes vienā bļodā, zarnas otrā bļodā…Cita lieta bija ar palagu apklātie. Man likās, viņi elpo un tūlīt sakustēsies. Tie bija un vairs nebija cilvēki. Un nevar zināt, uz ko tādi var būt spējīgi.

Bērnu dienās mani visai bieži ņēma līdzi uz bērēm, un to bija daudz, taču tie visi bija sveši aizgājēji, dažu pat dzīves laikā nebiju satikusi. Viss bija aptuveni vienādi, atšķīrās zārki, vainagi, krusti, vai mielastā rasols bija ar krējumu vai majonēzi. Visvairāk mani saistīja izvadītājas (mūsu pusē bija sievietes). No mācītāju runām es neko nesapratu, tās bija garlaicīgas un likās bez satura un gala, taču ceremonijmeistares atšķīrās ar gaumi, manieri, apģērbu un runājamo. “Tā gan skaisti runāja, es arī gribētu, lai mani šitā izvada”, tā vecākā paaudze pēc tam kavējās pēc notikuma. Un man tas likās ļoti svarīgi, kā var zināt tik daudz pastāstīt, tik skaistus pantiņus un kurā brīdī kas jāsaka un jāliek darīt un visi klausa. Skaista profesija, bet tā kleita gan varēja būt smukāka un kurpes citas (ak, Venēra!). Un, kad vecmamma lasīja avīzi, un pārskatīja, kas miruši, es šad tad izgriezu smukākos nekrologus.

Pārlecot krietni uz priekšu, es brieduma gados strādāju kultūras namā un biju pat nodomājusi iet mācīties šo amatu, taču tam nepietika līdzekļu, arī vīrs neatbalstīja. Bez tam mazpilsētā tas ir bizness ar šaurām iespējām iespraukties. Tā sacīt, nekā personīga, tikai nauda.

Skolas gados biju briļļaina “zubrītāja – botāniķe”, kurai bija visai grūti iekļauties barā, tāpēc lasīju “pieaugušo” grāmatas, sapņoju par traģisku mīlestību un kādu katastrofu, kurā varētu tad pielietot teorētiski iegūtas “zināšanas”. Ak, ja sāktos karš, milzu plūdi vai epidēmija, es būtu kā zivs ūdenī. Ja nokļūtu tur, kur vulkāna apraktās Pompejas, vēlāk Černobiļas apgabals, Afganistānas kara hospitālis, tolaik likās, tur rit īstā un patiesā dzīve, cilvēka dzīves vērtības mērs. Kaut kas nopietns man tajā laikā asociējās tikai ar masveida nāvi un līķu kaudzēm.

Skolā lika rakstīt stulbus, nekam nevajadzīgus sacerējumus par gaudenajiem “Mērnieku laikiem”, dziedāt vēl glupākas dziesmas “Vaboli, vaboli, drusku acis paboli” un kā idiotam skriet pa stadionu bez mērķa 10 apļus… tas gan man sagādāja traumu, kaut arī citu acīs piecietu un daudz maz veiksmīgi ar to tiku galā, bet tas pilnībā man atņēma visus spēkus. Es jutos samalta kaut kādā nenozīmīgā mehānismā. Reiz skolā vajadzēja rakstīt sacerējumu brīvā tēmā par kādu literāru mīļu tēlu. Uzrakstīju par Spartaku un vēl tā visai cildinoši un asiņaini, kas mūsu maigajai literatūras dvēselei likās šaušalīgi. Manu sacerējumu sāka iztirzāt no viedokļa, ka cīņa nav cēls līdzeklis, labāk “tā iet, ka zieda nesamīt” un nav morāles cienīgi, kur nu vēl meitenei, vai tiešām nav neviena cita cienīga parauga. Tā bija viena no retajām reizēm, ka likās, debesis sagrūs pār galvu. Tagad teiktu, ka visi mani iekšējie auni un marsi bija baltkvēlē. Demonstratīvi saplēsu burtnīcu un teicu, ka Antiņu politika pieder vārguļiem, un visi mēs mirsim, bet, vai to atcerēsies kā un par ko, tāpēc jau mūsu tautu te tā loka gadu simtiem. Tā bija viena no retajām reizēm, kad durvis aizcirtu ar tik skaļu blīkšķi. Tālāk mani lika mierā, taču arī es savu muti iemācījos turēt ciet. Žanna D’Arka labu galu neņēma, Zoja Kosmodemjanska arī. Gaisā virmoja kas stiprs. Cilvēkos un valstī. Sacelšanās.

Tas bija lielais Atmodas laiks, kad basām kājām un karogu rokā, naivas eiforijas pārņemti bijām gatavi upuriem. Sagruva vecie ideāli un elki līdz pamatiem. Mans tēvs, pārliecināts komunists par labāku dzīvi strādniekiem, sēdēja pie virtuves galda un rūgti raudāja. Bija izpostīta visa viņa pasaule, kam uzticējās. Sagrūstot varas pjedestālam, atklājās tā visa šmuce, atmaskojot vecos līderus un viņu korupciju. Tēvs skatījās uz savām melnajām, sastrādātajām rokām, ar kurām bija pūlējies vaiga sviedros un asaras bira pār viņa vaigiem, viņš bija iznīcināts līdz pēdējai šūnai, sodīts par ticību Partijai un godīgam darbam. Tā bija diena, kad viņš iekšēji nomira. Aizbraucis “nolikt” partijas biļeti, viņš iestājās Tautas Frontes atbalsta grupā. Dzīvojām stratēģiskas šosejas malā, un vecāki ar bažām vadīja naktis, gaidot tankus. Barikāžu laikā biju psiholoģiski gatava pretsparam. Man bija grūti pieņemt tautiešu mentalitāti, un ar karstu galvu biju noskaņojusies dramatiskākam notikumu pavērsienam valstī, taču viss nokārtojās bez “lauztām priedēm”. Marsu demobilizēja… Sākās jauna ēra. Mūsu ģimenei tās nebija vieglas dienas. Vecās sistēmas sabrukums nesa zaudējumus, nabadzību, arī daudz vilšanās. Tie paši vēži salīda jaunās kulītēs. Skolā Ļeņina bildes vietā piekāra auseklīti. Nu A.Upīts kļuva sliktais un viņa Spartaks - sarkans. Mežabrāļi kļuva par nacionālajiem partizāniem, bet partizāni nu bija bandīti. Un kam visi tie vēstures termini sajuka putrā, tie uzņēmīgi izveidoja kooperatīvus un reketus. Tas bija satraukts laiks, kad zemē dvesa nepierasti smaga un draudīga enerģija kā vulkāns. “Prihvatizāzijas” trakums, viens otram ķērās vai pie rīkles. Cilvēkiem bija iedarbināts kāds dzinējs, kas neatstāja tos mierā, jo nepazīstu nevienu, kam šis būtu bijis rāms laiks. Kā milzu bangās šūpojās tirgus svārstības, cilvēku likteņi, daudzi nezināja, vai sagaidīs rītu. Valdīja arī spēcīgas kaislības. Drūmas dzeršanas, vardarbība, kautiņi un grautiņi, pašnāvības un slepkavības – šīs tendences bija virsotnē, un tie, kas šo laiku paši piedzīvojuši, nespēs noliegt. Arī mani personīgi skāra periods visai sāpīgi. Tikko skolas solu zem jaunizceptā karoga pabeigusi, nosvinēju kāzas, iestājos augstskolā. Biju gatava kopā plecu pie pleca cīnīties par jaunu, skaistāku dzīvi, taču dumpīgais raksturs nespēja pakļauties vīra straujajai dabai un untumiem, un manas ilūzijas tika sabrauktas ātri un rupji. Sākumā spītībā sakodu zobus un riju asaras, paciešot pazemojumus, aizvainojumus, taču fizisku vardarbību nepieļāvu un tas vadzis lūza ātri. Vienā dienā pieņēmu lēmumu aiziet uz neatgriešanos. Tas bija kardināls lēmums. Pēc nepilna gada laulības un vairākiem sāpīgiem abortiem 19 gadu vecumā biju jau šķirtene. Īsā laika sprīdī izjutusi veselu emociju gammu un iepazinusi ne to harmoniskāko dzīves pusi, biju pilna apņēmības veidot dzīvi no jauna saviem spēkiem. Mana iepriekšējā pasaule bija sagruvusi vienā dienā, tur vairs nebija ko lāpīt. Tagad, atskatoties caur gadiem, un uzzinot citu dzīvesstāstus, var teikt, tas bija tāds laiks. Mala smagi. Vājos salauza, stiprākus nocietināja skarbākus, bet mācību guva visi caur zaudējumu. Šis laiks manī pilnībā iznīcināja “ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru…” Manā raksturā nostājās – kas pacels pret mani roku, to nepacels vairāk nekad.

Un vēl tas bija arī laiks, kad manā dzīvē pirmoreiz ienāca “Lielā Maģija”. Pirms tam nebiju pat dzirdējusi tādus vārdus kā ezotērika, maģija, okultisms utt. Bērnībā sataptie mošķi, dīvainās parādības, briesmīgie sapņi līdz tam tika traktēti ar vārdu “spokojās vai rēgojās”. Ar kāršu bildītēm spēlējos un “duraku” mācēju jau piecos gados, bet zīlēšana ar kārtīm man no bērnības šķita kas īpašs, taču biju tikai tik daudz lietas kursā, ka ar to nodarbojas čigānietes. Reiz pat bērnu dienās viltīgi iedraudzējos (o! tur vajadzēja daudz izdomas) ar jaunāku čigānu meiteni no savas skolas un palīdzēju pildīt mājasdarbus, lai tik iegūtu uzticību un dabūtu palūrēt, kā čigānu mājā izskatās un kaut ko par kārtīm no viņas uzzināt. Par nožēlu, māja kā māja, nekā interesanta, bet par kārtīm tik vien viņa zināja ka brūte un līgavainis, erca dūzis ir “mīlestība” un kreica dūzis - “cietums”. Pieliktās pūles neattaisnojās cerībām. Tad nu 90-to gadu stacijas tuneļu grāmatu galdi man bija Zinību Meka. Visvisādas lētās brošūriņas, bukleti un “zagovori”, “privoroti” acīm tika aprīti un, kā teikt, apsūkāti no visiem stūriem. Tīri smiekli nāk, cik daudz mēslu cilvēks bez izvērtēšanas vienlaicīgi var sabāzt galvā. Tur arī bija pirmā Horoskopu grāmata, kuru nu Jaungadā vecākiem priekšā liku kā Īsteno patiesību. Uz “faktu”, ka esmu Žurka, mamma noteica, nav tiesa, jo, fui, kur tik pretīgu dzīvnieku kāds izdomājis. Arguments, ka brālis ir Mežāzis, izturēja kritiku, jo tēvs, noteica, patiešām “āzis”, ka neatnāca ciemos. Taču paziņojums, ka vecāki dzimuši Pērtiķa gadā, pielika punktu. Nu jā, mēs jau jums esam veci mērkaķi… Sapratu, ka vecāku mājā tas ir “stulbums” un ar horoskopu propagandu te nav ko darīt. Es gan vēl šo to apgrābstīju, bet tā kā nekādas likumsakarības nesaredzēju, metu kādu brīdi mieru.

Grāmatu galdi vilināja ar to noslēpumaino solījumu izskaidrot, paredzēt, pārveidot un iegūt, ka aizrāva daudzus. Tas laiks bija kā lavīna, kas ienesa mūsu postpadomju zemē okultisma sēklu. Zīlēšanas un pesteļošanas saloni auga ka sēnes, vientiesīgie meklēja savu laimi un aplauztās cerības, ārstēja “porčas”, vientuļas sirdis gādāja par pieburšanām. Tādām vietām man naudas nebija, nācās izglītoties smalkajās mākslās pašrocīgi. Te nu es arī uzzināju, ka eksistē tāda Melnā maģija, zombiji, vampīri, dēmoni un citādi tipiņi. Tāpat kā daudzi, nav jau nekāds noslēpums, izmēģināju bez kritiskas domāšanas šo to pašmājas vajadzībām. Šis tas sanāca, šis tas galīgi aplam. Pamazām no izklaides tas man pārvērtās par tādu analīzes procesu, izvērtējot līdz pat sīkumam un meklējot likumsakarības, saistības un kritiski daudz atsijāja. Tagad visu šo mācību mērķis manās acīs ir iemācīties izprast sevi, apkārt notiekošo, lai iemācītos ar to sadzīvot un izveidotu harmonisku savas dzīves modeli. Atkarībā no katra rakstura, pieņemamām normām, interesēm, manuprāt, visi šie veidi ir labi, vai tā ir meditācija, numeroloģija, Taro, Rūnas vai demonoloģija, ja tā palīdz dzīvot harmoniski ar vidi un sevi. Laikam esmu pārlieku piekasīga un aizdomīga, lai akli uzticēties kādam svešam, tāpēc šīs mazo patiesību drumslas vācu kā zvirbulis, lai savas dzīves gaitā saliktu Savu Lielo Patiesību. Un jautājumu vēl joprojām ir tik daudz….Man vajag argumentus, faktus un redzēt sakarības, lai rastu atbildes, tāpēc arī nonācu līdz astroloģijai.

Bērnībā (tāpēc arī tik daudz par to rakstīju) man visai daudz bija brīži, kad stāvēju Nāvei blakus, nedomājot par to, kas mani saista ar šo Mirušo pasauli. Piedzimu grūtās dzemdībās ar skābekļa badu, pavisam maza biju slīkusi ezerā, taču reanimēta. Atskatoties uz savu dzīvi, varu teikt, ka tolaik neapjautu, cik bīstamās situācijās esmu bijusi jaunībā. Maza noskatījusies, kā to dara lielie, es par savu svētu pienākumu uzskatīju apbērēt ar visām ceremonijām kaķu noķertās peles un nomušītos putniņus. Es sapņos redzēju sapuvušus briesmoņus un tārpus, kas mani ļoti biedēja (nezinot par tādu izdomātu zombiju personāžu), dzirdēju dīvainas skaņas, ko citi nesaklausīja un jutu savādas enerģijas no vecām mantām, mani vilktin vilka pamestās vietas, veci kapi un seni krusti. Ja būtu iespēja, tik labprāt es gribētu dzīvot vecā pelēka akmens mājā nomaļā vietā…Vēl joprojām mani kā magnēts piesaista vietas, kur notikuši nelaimes gadījumi un braucot pa ceļu, es, redzot autoavāriju, acīm meklēju līķi. Situācijās, kad visbiežāk maigas meitenes aizver ar rokām acis, es kā Cerbers mēģinu saost asinis…Kādreiz es biju ieņēmusi galvā, ka gribētu iemācīties izsaukt miroņu garus, tikai godīgi atzīstoties, īstas motivācijas un vajadzības tam nebija. Un drusku baile arī. Tagad liekas pilnīgi absurda tāda doma, kā sarunāt no kapračiem kādu vecu galvaskausu, turēt mājās un pesteļoties. Bija laiks, kad tas šķita tīri laba ideja un pat iegādes process jau tika sākts bīdīt. Ledus ir bijis trausls, tomēr veselais saprāts nolika pie vietas.

Ir periodi, kad sapņos pie manis nāk mirušie, pārsvarā sveši, un situācijas ir visai reālistiskas, esmu pati sapņos bijusi svešādā vietā, kur rēna gaisma bez saules, bieži atgriežoties it kā atpazīstamās vietās, kaut šajā dzīvē tur neesmu bijusi. Savdabīgi ir tas, ka šajos sapņos es apzinos, ka esmu citādāka, un jāuzvedas tā, lai neizceltos un sveikā tiktu cauri. Ir bijis arī gana bailīgi un nesaprotami. Daži no sapņiem, kuros biju klīdusi, ir tikpat spilgti atmiņā kā pirms 30 gadiem. Par šiem sapņiem varētu uzrakstīt vai veselu romānu.

Reiz atlicināju naudu un saņēmos sagādāt sev dzimšanas dienas dāvanu - pirmoreiz aiziet pie Melnā maga uzdot jautājumus par to, ko viņš redz, kā turpmāk nokārtosies mana dzīve, jo bija daudz sarežģījumu. Tas bija tas ekstrasensu cīņu modes laiks (kaut pati tam šovam neticēju it nemaz). Ieejot mazā pieputējuša kabūzītī es pat drusku apstulbu no tāda kaktu kantora paskata, tikko novilku mēteli un nepaguvu pat apsēsties, tā man tūlīt tika uzprasīts: “Kāds ir jautājums?” Tas bija tik pēkšņi, ka man visi jautājumi no galvas bija izslaucīti. Tak gatavojos prasīt, kā būs ar darbu, mīlestību, naudu utt. Tā vietā tikai izgrūdu- kāpēc man nāk sapņos miroņi? Pēc mazas pauzes izlicis kārtis, Meistars noteica: Jā. Viņi nāk. Pa vairākiem. Un nāks, bet neko ļaunu negrib. Kāpēc viņi nāk, es prasīju. Lai ar tevi sazinātos, ja iemācīsies, viņi tev daudz var pastāstīt. Kas mani dzīvē sagaida, vaicāju. Tev būs daudz skolotāju, daudz mācīsies. Kas bija manā iepriekšējā dzīvē pirms šīs dzīves, turpināju vaicāt. Mags strauji nolika kārtis un teica, ka to viņš neteiks, un neteiks, kāpēc, bet es varu pati ieraudzīt un mēģināt saprast. Nepilnās divdesmit minūtēs es neuzzināju neko no tā, uz ko tik ļoti biju taisījusies teju divus gadus. Un paliku ar tām pašām domām par “saviem miroņiem” kā pirms tam. Tā pat nebija vilšanās sajūta, tāds tukšums, drusku žēl grūti saknapināto naudiņu un ienāca prātā doma, ka mēs nekad vairs netiksimies. Šajā dzīvē jau noteikti, jo pēc gada nejauši uzzināju, ka viņš aizgājis no šīs pasaules, būdams pavisam jauns.

Vēl ir viena dīvaina iezīme, ko esmu apjautusi tikai ar gadiem. Ar kādu nezināmu maņu es kopš mazotnes sajūtu, ka cilvēks nav ilgi dzīvotājs, jo man kļūst ārkārtīgi pretīgi ne tikai viņam pieskarties, bet pat atrasties tuvāk. Viņi ir citādāki. Nereti pirms tam es saožu tādu dīvainu smaku, un agrāk brīnījos, ka citi nemana. Negūstu tam izskaidrojumu, bet sajūtas ir vienveidīgas, pat gadījumos, ja tas ir jauns, spēcīgs, veselīgs cilvēks (vēlāk iet bojā nelaimes gadījumā). To parasti izjūtu pirms mēneša līdz gadam. Skumīgi, bet man ļoti vajadzēja saņemties, lai pieskartos savai mammai pirms aiziešanas. Tagad darbā arī dažubrīd sajūtu, kuri klienti neatgriezīsies un no citu sarunām uzzinu, ka miruši.

Reiz pusaudžu gados ar draudzeni, meklējot pirmās vizbulītes pilskalna pakājē, mēs ieklīdām tuvējos kapos. Lasot uzrakstus uz senajam kapu plāksnēm un balansējot pa apmalītēm, nokļuvām pie jaunākiem apbedījumiem. Mūsu skatu piesaistīja koši rozā plastmasas krizantēmas uz kapa. Tajā brīdī likās, ka tās ir skaistākās puķes, ko esam redzējušas. Neatceros gan, kurai no mums ienāca pirmajai prātā tā doma, bet tai brīdī kaut kādi dzinuļi mūs pamudināja paņemt tās puķes sev. Katra pa vienai, paslēpusi zem jakas, laidām ļekas uz māju. Mājās rūpīgi nomazgājusi, nekādi nevarēju izdomāt, ko man ar to puķi darīt. Vāzē likt nevar, mamma prasīs, kur ņēmu, turklāt man likās, ka viņa tā jokaini ož. Mazgāju, mazgāju, pēc tam mammas smaržas sapilināju un vispār gandrīz apvēmos. Nobāzu dīvānapakšā, nakti nevarēju gulēt no pārdzīvojumiem. Agri no rīta aizskrienu pie draudzenes, tai puķe uz galda vāzē, ņirdz par manām iedomām. Raudādama mammai atzinos grēkā, lūdzu, lai glābj, ko darīt. Nu beidzās ar nervu tableti, mamma paņēma to puķi un, visticamāk, izmeta miskastē. Taču es kopš tās reizes nevarēju uz tā dīvāna gulēt. Daudzus gadus domāju, ka esmu uzpelnījusies kādu kapu lāstu, apzagdama mironi, un daudzreiz no sirds esmu lūgusi piedošanu. Tikai tagad aizdomājos, ka māte bija tā, kurai lūdzu palīdzību, lai pestī no šīs ķezas, ko neapdomībā sastrādāju. Tagad, esot Aizsaulē, jācer, ka būs par mani aizlikusi vārdu. Katrai leģendai ir savs pamats. Neviļus liek domāt, vai tā neradās mīts par Prozerpīnes nolaupīšanu? Iekārot puķes no kapiem, lai nestu mājās, tādas domas nevar rasties tāpat vien galvā. Varbūt tas bija Aīda kārdinājums? Tikai šoreiz mamma ir Tajā pusē…un es pati nu esmu kļuvusi par Demētru. Kaut kur esmu pazaudējusi ceļu starp šīm divām pasaulēm.

Man reizēm šķiet, ka dzīvoju divas dzīves. Vienu ikdienišķo, kas liek pūlēties vaiga sviedros par mazu vietiņu zem šīs saules, rutīnā, steigā, stresā, bieži pēc nesaprotamiem cilvēku uzstādītiem noteikumiem, un otru – tālo no visiem, savu iedomu, atmiņu, ilūziju un tikai sev saprotamā ritma izjūtā, ar citu vērtību sistēmu, kurā es rodu alu, kur salaizīt klusībā dienišķi iecirstās brūces, atgūt spēkus un mieru. Būtu ideāli atrast līdzsvaru un harmoniju, un tas laikam ir uzdevums visa mūža garumā meklēt šo vidusceļu. Mācīties no dzīviem un mirušajiem, kad dzīvie nespēj dot atbildes.

Šī grēksūdze nebūtu pilnīga, ja godīgi neatbildētu uz mūžseno jautājumu: vai man nav bail no nāves? Nesen aizdomājos, vai būt pusmūžā nenozīmē, ka tad puse cilvēkam mīļo ir Šajā saulē blakus, bet otra puse jau aiz horizonta? Manējie ir jau ļoti Tālu, uz Šīs zemes man ir tikai meita, mana Prozerpīne, tik ļoti gribētu viņu nosargāt, vēl kādu brīdi pabūt kopā. Vēlētos vēl paspēt satikt šajā dzīvē tikpat svarīgus, mani mīlošus cilvēkus, skolotājus, kā tos, kas gaida mani pie ģimenes pavarda Tajās mājās. Skumīgi būtu aiziet ceļā pie savējiem ar apziņu, ja nebūs palicēju, uz ko noraudzīties pēc tam no Mākoņa maliņas.