07.02.2025 10:06

KARALIS IR PIEDZIMIS.HAKUNA MATATA.                                     Ingrīda Tiltniece 2.kurss

 

ES piedzimu svētās dienas rītausmā.Kad Dievs negrib,lai nabagi trako,kad jāsvētī miers un atpūta.Piedzimu kā īstens karalis,savas mammas māsas kāzās.Dejoju kopā ar mammu,kamēr izdejojos ārā,kopā ar austošās saules stariem karaliskajā lauvas zīmē.Man tā ir augstāko Spēku dāvana.Gribu gan uzreiz pateikt,ka Saule uz Ascendenta nebūt neparedz vieglu un bezbēdīgu dzīvi,bet tā noteikti paredz lielu Spēku,optimismu un ticību labajam,pārvarēt visas grūtības un šķēršļus.Kāds mans labs draugs reiz man teica-apbrīnoju tavu optimismu,pasaule varētu aiziet bojā,tu varētu palikt viena uz iznīcinātas zemeslodes un tāpat atrastu par ko pasmieties,atrastu kaut ko labu,atrotītu piedurknes un ķertos pie darba būvēt jaunu pasauli.

Dieva dāvana man ir milzīgs spēks,nesatricināma veselība,spēja panest milzīgas slodzes un ātra ķermeņa reģenerācija.Atzīšos gan godīgi es ļoti grēkoju attiecībā uz šo.Izdzenu sevi nenormāli,nav jēga pat stāstīt,neviens neticēs.Ir bijis,kad priekšnieki nāk pie manis un prasa vai lietoju kādas narkotikas,jo normāls cilvēks nevar to izdarīt.Tad smejoties saku,ka mans organisms narkotikas man ražo pats.Es gribu un es izdaru.

Tā jau ir,lielākā enerģija ir pirms rītausmas,kad viss mostās.Tas mans mīļākais laiks,kad saule lec.Kad ielas tukšas,vien rets agrais skrējējs,vai kāda zvejnieku laiva jūrā.Un Es viena smeļu no šī brīnišķīgā,dzestrā kausa Spēku.

Jau bērnībā gan biju tāds baigais komandieris un izlecējs.Visur noteicu ko spēlēsim,kurš ko darīs,visam bija jānotiek tā,kā ES to gribēju.Ja kādam bija iebildumi,pielietoju arī fizisku spēku.Protams visās spēlēs es sev piešķīru galveno lomu.Es biju D'Artanjans,ES biju Čingandžguks,ES biju Robins Huds.Es vienmēr spēlēju vīriešu lomas.Tās man kaut kā labāk padodās,jo tanīs es varu pilnīgi izpaust savas Saules īpašības-Drosme,griba,būt varonim žilbinošās bruņās.Interesanti,ka no 5.klases sāku spēlēt Jūrmalas teātrī arī man deva puišu lomas.Pelnrušķītē es biju princis,biju karalis,čigānpuisis.Tās princešu un meiteņu lietas man tā nemaz nekad neuzrunāja,jo meitenes nešauj ar loku,necīnās par sēņu apgabaliem,neiet ekspedīcijās,nav kosmonauti,ģeologi,ugunsdzēsēji,polārpētnieki un vēl,un vēl,to visu es bērnībā gribēju darīt un par to visu es gribēju kļūt.Vienmēr manī bija sapnis,ka gribu būt labais supervaronis,kurš atlido un izglābj cilvēci.

Atceros epizodi,ka 2.klasē pie mums uz skolu atbrauca Latvijas televīzija filmēt mācību stundas,starp citu pēc tam tās translēja pa TV.Mūsu klasē filmēja matemātikas stundu.Visi bērni kā bērni,sēdēja rātni,kārtīgi cēla rociņas un glīti uzvedās.Tikai ES pirmspēdējā solā dīdījos,mēģināju pieslieties tā,lai mana galva paceltos pāri citu galvām,visādi locījos un izbāzu galvu solu ejā,kad kameras vīrs pa to gāja un filmēja.Visur es gribēju piedalīties,visur man vajadzēja uzvarēt.Es uzzīmēju visskaistāko kļavas lapu,es vienmēr uzvarēju dzejoļu deklamēšanas konkursos,mani beigās ielika žūrijā,jo es atņēmu iespējas citiem uzvarēt.Koris,ansamblis,dejas,popgrupa,popielas kurās man obligāti vajadzēja uzvarēt,un es panācu.Teātri,nu man liekas es biju visur.

Pusaudža vecumā es biju ļoti grūts bērns.Agri sāku savu dzīvi,jau 14.gadu vecumā sāku piestrādāt un mācījos,lai pati sev varu nopirkt to,ko man gribās.Biju nekontrolējama,neviens ar mani nevarēja tikt galā.Nelīdzēja ne baznīcas ūdeņi,kurus man omīte lēja virsū,ne skolotāji,kuri mani mēģināja vest pie psihologiem.Pabeidzu visusskolu un mans sapnis bija kļūt par multiplikatoru-režisoru.Pateikšu godīgi,jūra man bija līdz ceļiem.Pašpārliecības man netrūka.Ar gara acīm es redzēju kā es zīmēju multfilmas ''Lāčplēsis''un Annas Sakses ''Pasakas par ziediem'',it īpaši par to jasmīnu,kurš māksliniekam neliecās un nelūdza krāsu.Es gribēju zīmēt tādas pilnmetrāžas multfilmas un izkonkurēt Disneju un Holivudu.Pēs 12.klases beigšanas,es paņēmu savus zīmējumus un aizbraucu uz Latvijas Televīziju pie Rozes Stiebras un Anša Bērziņa.Noliku savus zīmējumus viņiem uz galda,apsēdos pretim,uzliku kāju uz kājas un paziņoju,ka nāku pie viņiem strādāt.Ak Jēziņ.Tagad atceroties smiekli nāk.Bet tāda es biju,tieša,ja kaut ko izdomā,tad nedomājot dara.Viņi apskatījās un Roze man teica-Tev ir talants.Bet,tur pāri Daugavai ir Mākslas un Kultūras akadēmija,pabeigsi to,un nāc pie mums strādāt.Ak vai.Kāda akadēmija.Uzskatīju ka MAN nevajaga nekādas akadēmijas.Un kādas mācības,ja mani gaida mocis,Vecrīga,Veldze,visi neformāļi,un nekontrolēti nenormālas nedēļas nogales.Mani ierāva nevis virpulī,bet tornādo uz daudziem gadiem.Tas ir kā atvars kad griežās ūdens virpulītis,sākumā es griezos pa augšu,jo zemāk es gāju,jo trakāk bija,kamēr iesūca tur lejā.Esmu domājusi par to laiku.tur palika mani talanti,mana jaunības liela daļa.Pie prāta es sāku nākt apmēram no 27.gadu vecuma.Un arī,vajadzēja notikt vairākām traģēdijām,lai es apstātos un sāktu domāt,kādu nākotni tad es sev vispār gribu.Mana lielākā problēma laikam vairāk ir bijusi,ka neko nemāku darīt pa pusei.Es metos ar galvu iekšā un varu krist galējībās.Pagātne ir daļa no manis.Nenožēloju to,pieņemu.Tas ir izveidojis to cilvēku,kas esmu šodien.Es ļoti mīlu visus cilvēkus,kuri ir bijuši man tuvi.Es vispār nemāku ilgi dusmoties,vienmēr visiem piedodu.Vienmēr ticu,ka labais uzvarēs.Agrāk vai vēlāk.

Ja es priecājos es tiešām priecājos.Ja es dusmojos,kas notiek ļoti reti,es patiesi dusmojos.Citi saka,ka dusmās man no acīm nāk uguņi,kā zibeņi.Es gan par to smejos,es tos uguņus neredzu,bet laikam arī lauvas rēciens var būt jaudīgs.

Man ir jābūt uzmanīgai ar vārdiem,ko saku.Lielās dumās teiktas,var piepildīties.

Es savā dzīvē visu daru pati.Es nesaprotu,vai es to daru,tāpēc ka es tā gribu,vai tāpēc ka mans liktenis paredz,ka tam tā jābūt.Grūtā mirklī sanāk,ka nekad neviena nav blakus.NEKAD.Es NEKAD nelūdzu palīdzību.Man vispār grūti lūgt.Es varu dot visiem citiem,es varu atdot visu kas man ir.Man nav žēl nekā.Bet man ir grūti pieņemt no citiem.

Citiem vienmēr ir licies,ka es labi dzīvoju.Es nezinu kā tas ir iespējams,bet man ir gājis ļoti smagi.Tikai to neviens nekad nav redzējis.Esmu braukusi ziemā ar motorzāģi uz mežu,zāģējusi priedes,pēc tam sazāģēju tās baļķīšos,lai varu sastūķēt mašīnā un braucu mājās,zāģēt,skaldīt,lai bērniem silti būtu.Labi zinu kā ir kad nav nekā.Viss cik esmu izdarījusi savā dzīvē esmu izdarījusi pati.Varu sataisīt elektrību,apkures katlu,sūdu bedri iztīrīt.Dzīve iemācīja visu.Reizēm sajūta ka esmu Emulators.

Es neslimoju.Vienkārši nekad neslimoju.Visi slimo,ņem slimības lapas.Man nekas neķeras klāt.Kādreiz strādāju nīstamā darbā,kur bija tāda spriedze,ka es jutu kā pie griestiem kaut kāda vate sakrājusies kurā dzirksteļo tāda kā elektrība.Spriedze.Es izdomāju,ka es varētu saslimt un neiet uz darbu.Bija novembris,es gāju uz jūru peldēties,speciāli stāvēju krastā,drebinājos un ēdu saldējumu,braucu ar riteni bez šalles un džemperī.Un NEKĀ.Sapratu ka bezcerīgi.

Vidusskolā spēlēju florbolu.Biju centra uzbrucējs.Kad es gāju pa laukumu ar to nūju,visi muka malā.Kad esmu aizrāvusies ar procesu,man pazūd viss apkārt.Esmu Es un process,vai darbība.Ar nūju salauzu komandasbiedrei kāju.Trenneris izdomāja,ka esmu bīstama,jo eju kā tanks,nevienu neredzu un ielika mani vārtos.Man tā bija liela nelaime,citreiz skrēju ar visiem vārtiem,jo nevarēju noskatīties kā visi tur muļļājās.

Dzīvē nekādā veidā netiecos pēc varas,bet vienmēr kaut kā sanāk ka visur pamana,un agrāk vai vēlāk kļūstu par neformālu līderi.Es palīdzu,atbalstu,motivēju,uzjautrinu,lieku visiem smieties,aizstāvu vājākos.To darīju arī skolā.Biju visu jefiņu un apsmieto barvedis,tā kā krutie bērni mani nepieņēma,manas ģimenes nabadzības dēļ.

Jā par to,ka man nekā nebija bērnībā.Man gribējās,bet nebija.Tad nu es taisīju sev viss kaut ko pati.Bija kādreiz tāds Austrāliešu seriāls ''Kaimiņi'',un tur bija meitene Alise,kurai kaklā bija 100krelles,un viņai bija gari skruļļaini mati.Viņa bija mans etalons.Es tik ļoti gribēju tādas miljons krelles.Es mājās nozagu visus makaronus,izkrāsoju tos ar flomāsteriem,savēru uz diega un aizgāju uz skolu ar miljons krāsainiem makaroniem ap kaklu.Un lai man būtu veselīgi sarkani vaigi,es ar bietēm sakrāsoju vaigus.Visi smējās,bet man tas vienmēr bijis vienalga.

Arī tagad es varu par sevi smieties.Man ar to nav problēmu.Man vispār absolūti vienalga,ko citi domā par mani.

Pašpietiekamība.Lūk tas ir tas,ko es īsti nezinu kā noraksturot ,vai kā plusu,vai kā mīnusu.Es nebaidos no vientulības,jo viss ir kā to uztver.Vientulība vai brīvība.

Agrāk es ticēju,ka mīlestība var izmainīt visu.Bet var mīlēt līdz saviem atomiem,nav iespējams izmainīt citus.Katra paša laime ir katra paša rokās.

Pirms pāris gadiem,es naktī stāvēju ārā,skatījos zvaigžņotajās debesīs un smējos.Man nodega dzīvesvieta,nomira suns,no stresa uzmetās dermatīts,tik ļoti sāpēja visa āda,ka apģērbs sāpēja,divu nedēļu laikā izkrita visas plombes,tā pēkšņi,mazais puika,kurš nebija mans bērns,bet divus gadus audzināju un atdevu labāko no sevis,sataisīja lielas ziepes,kur bija slimnīca un ierosināta krimināllieta.Es stāvēju un teicu tur tam augšā-Kas ir ko.Kādus pārsteigumus vēl esi man sagatavojis?Esmu tik daudz dzīvē zaudējusi,trīs reizes sākusi visu no nulles,palikusi tikai ar to,kas tanī mirklī mugurā,ka es vairs nebaidos.Ukrainā tieši bija sācies karš,un es sapratu,ka manas problēmas ir tik niecīgas,jo es visu varu atrisināt.Štrunts,nav ko čīkstēt,jāsāk atkal būvēt.

UN katru rītu es pamostos ar jaunu Spēku,Cerību,Iedvesmu un Prieku atkal iet un darīt un veidot labāku pasauli.