07.02.2025 10:01

Marss manā dzīvē

Saņemot esejas tēmu nez kāpēc uzreiz iedomājos, ka tā būs uguns stihija vai Marss, par ko rakstīšu. Marss – mans dzinulis un mana sāpe. Nav jau tā, ka nebūtu mierīgākas stihijas vai piemīlīgāku planētu manā dzimšanas kartē, par ko rakstīt. Bet Marsa ietekmi jūtu jau no bērnības - tas liek gan ciest, gan darboties, gan cīnīties par vietu zem Saules, gan izcelties, gan aizrauties un aizraut citus ar jauniem projektiem, gan dusmoties un būt nejaukai, gan dedzīgi nožēlot teikto vai sastrādāto, gan nepabeigt iesākto, gan daudz varēt, gan…gan…. Lai vai kā, visvairāk mani dzīvē ir uztraukusi un visvairāk esmu strādājusi tieši pie Marsa enerģijas, vēloties to padarīt radošu, ne postošu.

Sākšu no savas dzimšanas, jo kā zināms, piedzimšana arī ir Marsa svētīta darbība – viss, kas slēpts, iznāk ārpusē. Esmu piedzimusi Auna zīmē, Saules svētīta, bet zīmes pārvaldnieks Marss dzimšanas brīdī ir retrogrāds. Vairāk to esmu sajutusi kā svētību, nekā postu. Bērnībā – biju ārkārtīgi mierīgs un nosvērts bērns. “Kāds tur Marss?” teiksiet. Tikai kopš bērnudārza vecuma atceros, cik iekšēji lielas bija manas dusmas – piemēram, gribēju visus nošaut. Zināju, ka tas ir par traku, nedrīkst tās vienkārši “laist uz āru”, pat neizbļāvos nekad, biju stingri un labi audzināta un Marss restrogrāds – viss uz iekšu, viss tikai manās domās un sapņos. Dusmu brīžos distancējos no citiem, gāju ārā vai cītīgi tīrīju māju. Tādi paradumi man saglabājās arī vēlāk manu ugunīgo dusmu lēkmju gadījumā.

Vēl viens Marsa untums, kas bieži licis par sevi manīt - pa dzīvi esmu Trauma – tā mani sauc draudzenes. Ģimenē un manu tuvāko apkārtnē jau ir mitoloģizējušies stāsti par manu traumatismu dzīves laikā. Traumas sākās jau 2 gados un tā tas turpinājās. Ātri secināju, ka tas ir mans liktenis (ilgi nezināju, ka tas ir saspringts Marss, kuram grūti Jaunavā), jo nekas fatāls nekad nenotika. Toties traumu pieredze, ticiet man, bija gan fiziski, gan emocionāli sāpīga. Īpaši to sajutu pēc iekrišanas vaļā atstātā kanalizācijas akā – vēl tagad nezinu, kā paliku dzīva. Kopš tā laika ir neliela klaustrofobija neciešu ļoti šauras vietas, ilgi kliedzu naktīs, toties vecākie puiši, kas mani izglāba, par mani skolā smējās. Biju dusmīga, kā tā var. Bet retrogrādais Marss nostrādāja - manas dusmas pavērsās uz iekšu, un biju nelaimīga un sajutos ar to viena. Daudz kas liekas savādāk, raugoties no šodienas standartiem. Būdama no dabas apveltīta ar lielisku prātu (paldies vecākiem un Visaugstākajam) un analītiskām spējām (ascendante Jaunavā), jau bērnībā mēģināju izsecināt, kas mani noved pie šīm sāpīgajām pieredzēm – ticiet, psihologu tad nebija. Novēroju - līdzko kaut nedaudz pārkāpju kādus vecāku vai sabiedrības uzliktus noteikumus, tad IR. Vai nu trauma, vai citiem trauma, vai kādas citas nepatikšanas, pēc mēroga neatbilstošas nodarītajam, nekad pat niecīgi nedarbi ‘neizgāja klusi’. Kopš bērnības, protams, es, kā visi, esmu vēl un vēl pārbaudījusi, vai tiešām man tas tieši tā darbojas. Ar visu atbildību saku – tiešām tā. Man ir teicienu vācelīte par savu dzīvi, kurā ir arī šis : “cūciskas laimītes man nav”. Nu esmu ļoti likumu un noteikumu paklausīga. Marss - Viss, kas apslēpts, iznāk ārpusē. Tā man gribas domāt. Iespējams gan, ka tas ir arī Marsam opozīcijā esošā Saturna pamācošais nosodošais pirksts.

Skolas gados ar milzīgu degsmi mācījos, jo man tas tiešām patika. Nebiju gluži fanātiska sēdētāja pie grāmatām, man vienkārši dabiski, ātri un labi padevās jebko iemācīties – kā savādāk, ja kartē dispozīciju ķēdītes centrā ir Marss un Merkurs. Marsa ambīcijas apmierināju, saņemot apbalvojumus par teicamām sekmēm, lai pusaudža gados iegūtu popularitāti vienaudžu vidū buntojos pret vecāku noteikumiem – būt pēc diskotēkas 23.00 mājās (tad taču tikai viss sākas…), šad tad atteicos gatavot visiem vakariņas (paskaidrojums – tas bija mans ikdienas pienākums), jo gribējās ‘patusēt’, atteicos iet uz mūzikas skolu, jo skolotāja ar mani runāja krieviski un biedējoši draudēja noplēst bizes, ja neiemācīšos roku turēt pareizi, atteicos kolhozā pa lietu lasīt kartupeļus (skaidrojums – manos skolas gados katru septembri strādājām kolhozā lasot kartupeļus, nevis mācījāmies). No šodienas skatu punkta mana pretestība liekas kurioza, jo kurš mūsdienās liek bērnam katru dienu gatavot vakariņas vai kurš skolotājs šodien var atļauties kaut ko tādu. Bet laiki bija tādi, kādi tie bija, un no godīgās teicamnieku meitenes neviens neko tādu negaidīja un nosodīja - man kopā ar savu Marsu bija jāpacīnās pret visu, kas toreiz man likās netaisnīgi. Metodes piekopu dažādas, toreiz vēl mācēju arī raudāt.

Opozīcija opozīcijas dēļ nostrādāja vīra izvēlē – ja nu nav pret ko cīnīties, tad jāizdomā. Tā nu es nevis izvēlējos sev vīru, līdzīgu savam inteliģentajam, gudrajam un taisnīgajam tēvam, bet pilnīgu pretpolu, kurš “uzpirka” mani ar to, ka gribēja dzīvot vieglāk. Viņa ‘vieglāk’ nebija vārds ilgtermiņam un mans Marss nav sinonīms ilgstošām attiecībām un pakļaušanai. Daudz strādāju ģimenes labā – audzināju bērnus, strādāju IT jomā, jo mana brīvība naudas ziņā man bija ļoti svarīga, mīlēju vīru, tomēr arī respektēju, jo nauda, līdz ar to vara mūsu mājās, bija viņa rokās. Es un Marss labprātīgi pakļaujamies spēcīgākajam. Viņš to nenovērtēja, kļuva vardarbīgs un arvien biežāk parādījās manas marsiskās protesta izpausmes, kas attiecībām nemaz nepalīdz. Novēroju dīvainu enerģijas apmaiņu mūsu pārī laulības beigās – manam vīram nebija daudz enerģijas (bija gan labs un veiksmīgs horoskops), iemīlēšanās fāzē dāvāju enerģiju pati labprātīgi, kad pārtraucu – tiku izprovocēta uz ugunīgām dusmām un enerģija sasniedza adresātu tā kā tā – viņš momentā tapa laimīgs un rūpīgs. Es to nosaucu par “omas nezūdāmības likumu” – es atnācu laimīga, topu nelaimīga un iztukšota, viņš atnāca iztukšots, īgns - aiziet laimīgs. Enerģētiskais vampīrisms darbībā. Tas bija brīdis, kad nopietni sāku interesēties, kā neļauties provocēties, kā strādāt ar savām dusmām, ko darīt ar savu Marsu. Laulība izjuka, neizturēju es un aizgāju pēc 24 gadiem - arī ļoti marsiski, kad sapratu, ka ir brīdis, kurā stiprāka esmu es un ar pārliecību, ka vardarbību pret sevi ne no viena nepieļaušu un darīšu visu, lai citiem nenodarītu. Visas manas dusmas uz bijušo toreiz retrogrādi marsiski vērsās uz iekšu un izpaudās depresijā. Kārpījos no tā ārā soli pa solim. Žēl, ka manā jaunībā nebija tā saucamo kouču – man tas būtu ļoti noderējis, jo piešķirot manam Marsam mērķi un barojot ar pašdisciplīnu – tas var ļoti, ļoti daudz. To piedzīvoju savos 50 – kur dzīvot nav, ģimenes bankrots, viens bērns tīņa vecumā, kurš vēl ‘uz kājām noliekams’. Mana devīze – “nav nekā , ko nevar”. Ļoti drosmīgi, varbūt pat vīzdegunīgi izklausās, bet tiešām esmu par to pārliecināta. Jautājums ir tikai gribā. Apstākļu spiesta, nomainīju ne tikai darba vietu, bet arī darbības sfēru. To varēju, jo man joprojām ļoti patīk mācīties un es zinu, ka iemācīties es varu visu. Tikai nemāku vairs raudāt, par to darbā vienmēr pasmejos un saku, ka es tad, kad paceļu balsi, tad gauži raudu vai arī tad, kad citiem ‘kožu kājās’ ar tiešiem vārdiem, vai tad, kad esmu ‘ierāpusies ierakumos ar šaujamo’, jo liekas, ka sevi jāaizstāv. Un tas arī ir Marss – mans spēks un vājums.

Galīgi nav viegls ceļš saprasties ar savu Marsu. Bet kurš tad solīja, ka būs viegli… Šobrīd, kad tuvojas mani 60, jūtos daudz labāk, brīvāk kā jaunībā. Viegli jau pateikt – pieņem un samierinies. Bet jaunības maksimālismā vadīt Marsa piešķirtās enerģijas reti izdodas sekmīgi, iemācīties to ir process ar kāpumiem un kritumiem, brīžiem ar noguršanu un padošanos, tad atkal mobilizēšanos un darbošanos. “Ar mainīgām sekmēm …” ir teiciens manā teicienu vācelītē un atbilst arī tagadējai situācijai. Esmu laimīga realizēt no 90.gadu beigām lolotu vēlmi par astroloģijas kursu apmeklējumu. Tā varbūt izpaužas Marss 12.mājā (pēc ZET)? To saprast un aptvert es ceru netālā nākotnē. Attiecībās ar savu Marsu gan psiholoģija, gan psihoterapija man deva atbildi uz jautājumu KĀ. Ceru, ka astroloģija atbildēs uz jautājumiem – KĀPĒC.