08.04.2024 11:49

Ūdens stihija

 

Saule un Merkurs Zivju zodiaka zīmē, Mēness un Urāns Vēzī, Saturns Skorpionā. Kopā 58%. Pilns Ūdens stihijas zodiaka zīmju spektrs un pilnīgs Zemes stihijas iztrūkums. Ūdens stihijas pārvaldībā varētu nogrimt pagātnē un tur arī palikt. Tādēļ esmu ļoti pateicīga manām Uguns stihijas zodiaka zīmēm. Venēra Aunā, Marss Strēlniekā un Plutons Lauvā ar saviem 27% dod spēku “izlabot un virzīties uz priekšu”. Piedevām 15% Gaisa stihijas ar Jupiteru Dvīņos un Neptūnu Svaros ļauj dažreiz arī atslābt un pasmaidīt par sevi un visu. Nevaru būt ģēnijs, bet cenšos saprast un pieņemt sevi. Tomēr apzinos, ka brīžiem vajadzīga stingra kontrole, lai neizjūk labi domāts pasākums, pēkšņi uzradušās nepatikas vai neizskaidrotu baiļu dēļ. Grūti sevi prognozēt, bet ir mierinājums – garlaicīgi gan nav.

Protams, mēs visi nākam no bērnības. Ja bērnībā bieži esi viens, tad iemācies iztikt tikai ar sevi, iemācies būt pašpietiekams. Ja tev tiek stāstīts, ka labāk nemaz nemēģini kaut ko darīt, jo tāpat nesanāks, tad tas tiek pieņemts kā dzīves aksioma. Laika gaitā iemācies pieciest, noklusēt, nomākt savu dabisko vēlmi pēc jēgpilnām aktivitātēm, ja kādam tas var traucēt. Tā kļūst par tavas dzīves normu. Dabīgi, ka izveidojas arī atkarība no milzīgas vientulības normas. Bet, lai pilnasinīgi varētu izbaudīt dzīvi, jāmēģina atbrīvoties no savas sargājošās vientulības čaulas un jāveido kontakts ar visdažādāko dzīves realitāti.

Nereti ir bijusi sajūta, ka neiederos šinī pasaulē vai atrodos kādā paralēlā realitātē, no kuras vēroju apkārt notiekošo. Secināju, ka pārāk bieži plūstu savu izjūtu un domu pasaulē, un ļauju dzīvei ritēt bez manas aktīvas līdzdalības. Gadu gaitā novēroju, kā pati ar domām un izturēšanos veidoju savas dzīves nākotnes gaitu, burtiski ieprogrammējot to. Tālākais notiek pavisam vienkārši. Tu pats izdzīvo savus iztēlotos dzīves modeļus, juzdamies kā aktieris teātrī, ko sauc par dzīvi. Tikai skumji, ja šinī izrādē sev esi piešķīris cietēja, upura lomu. Vienkārši neienāca prātā, ka varētu dzīvot arī vieglāk un skaistāk, ka jāļauj sev arī atpūsties un priecāties, nebaidīties un uzdrīkstēties.

Agrāk novēroju, ka ilgāk uzturoties sabiedrībā, sāku dalīties. Viena daļa no manis grib turpināt baudīt komunicēšanas jaukumus, bet otra neatlaidīgi ilgojas atslēgties no svešu enerģiju ietekmes un palikt divvientulībā tikai ar sevi pašu. Nolīst, noslēpties, neizrādīt iniciatīvu, neprovocēt sev nelabvēlīgu situāciju, kur nāktos atklāt savu ievainojamību un jūtīgumu. Diemžēl, ne vienmēr objektīvi esmu novērtējusi, ar kādiem cilvēkiem “plunčājos vienā baseinā”. Tas noved pie kārtējās dzīves drāmas izspēles. Pārāk tiek domāts par citu cilvēku garīgo komfortu, neprotot novilkt robežas starp objektīvu empātiju un pašuzupurēšanos. Gudrie saka: “Neesi labs un nesaņemsi ļaunu”. Vēl kāds upurlomas raksturojošs rādītājs ir bijusi pilnīga sava laika ziedošana citu cilvēku dzīves mērķu realizēšanai. Tika zaudēts vērtīgākais dzīvē –laiks.

Ilgtermiņā stabili ir izveidojusies mana dubultā dzīve. Redzamā daļa ar darbu, ģimeni un citu ārēji nepieciešamo atbribūtiku, tā saucamajai, sabiedrības lietošanai. Neredzamā daļa, kas pieder tikai pašai un var tikt izspēlēta pēc vēlamā sižeta un ar vēlamo rezultātu. Tas, kas pietrūkst realitātē, tiek kompensēts ar gremdēšanos pagātnē, iespējamo situāciju izspēlēšanu domās. Ilgstoši un mērķtiecīgi piedomājot, ir izdevies saprast un pieņemt savas kļūdas kā dzīves skolu nevis paralēlo realitāti. Bet tas nenozīmē, ka process ir pilnīgi neatgriezenisks. Ik pa brīdim atkal un atkal gadās iekrist pagātnes skumju karuselī. Iespējams, ka arī pilnīgs Zemes stihijas trūkums manā natālajā kartē pastiprina grūtības adaptēties tikai reālajai dzīvei.

Esmu brīnījusies par savu domāšanu, izdzīvojot kārtējo dzīves drāmas sižetu. Sākoties jaunajam scenārijam, radušos situāciju esmu novērtējusi pietiekoši reāli, bez liekām ekspektācijām. Ar noslēguma domu: “Redzēs, kas būs.” Pēc tam prātiņš tiek palaists “ganīties pļavā”. Bet, kad situācija pilnīgi prognozējami rezultējas, tikai pašai, apstākļu spiestai, jāpieņem sev nevēlami lēmumi. Rodas jautājums, kādēļ gan sevi nepasargāju no liekiem uztraukumiem. Vai tā bija kārtējā dzīves skola?

Atskatoties pagātnē secināju, ka visvairāk nožēlo prāta diktētos radikālos lēmumus, kas tika pieņemti, lai tikai kādam citam nenodarītu apzinātu ļaunumu. Pēc atkārtoti izspēlētām dzīves drāmām, tika pieņemts lēmums nepieļaut savas dabiskās jūtu izpausmes, bet faktiski tas nozīmēja kārtējo reizi kļūt par situācijas upuri. Tikai ar laiku nāca sapratne par to, ka jādara tas, ko diktē sirds un jūtas, nevis jāvadās tikai pēc sabiedrības un paša pieņemtajām dogmām. Citādi tas kļūst par diennakts murgu atlikušās dzīves garumā, kad diendienā jāsadzīvo ar to, ko pats esi sev atņēmis un nepieļāvis, domājot par kāda cita sirdsmieru un labklājību. Jāsadzīvo ar to, ka neesi novērtējis un pieņēmis visus dzīves izaicinājumus un piedāvājumus. Bet tava veselība un turpmākās dzīves kvalitāte pilnā mērā atkarīga no tā, kā saproties ar sevi pašu, kā realizē nevis kāda cita, bet savas vajadzības. Domājot par pareizajām izvēlēm, atceros Ilmāra Šlāpina dzejoli “Never”. Klausoties viņa lasījumu Pusnakts šovā, vienlaicīgi smējos un raudāju: “…Vai tad jums nekad nav bijis tā, ka tu dari kaut ko vienu, bet tanī pašā laikā skaudri apzinies, ka patiesībā tev vajadzētu darīt kaut ko pavisam citu, vai tad jums nekad nav bijis tā?...”

Mans dzīves partneris nereti atkārto, ka visu daru ļoti sievišķīgi. Man ir ļoti paveicies, ka viņš sen vairs nebrīnās par manu spēju sarežģīt visvienkāršāko lēmumu pieņemšanas gaitu. Ir labi, ja šādiem “mainīgajiem elementiem” blakus ir pietiekoši piezemēts partneris. Kinozvaigzne Šārona Stouna kādā intervijā teica, ka gudrs vīrietis nekad neliks sievietei izdarīt izvēli. Tad nevajadzēs teikt, ka sievietes nezina, ko grib. Kā apgalvo neviens vien psihologs, tad, atšķirībā no vīriešiem, sievietes emociju amplitūda ir ļoti plaša. Sieviete īsā laika periodā emocionāli var atrasties gan ellē, gan arī paradīzē. Kur nu vēl dažādie starpstāvokļi! Tieši šo emociju svārstību rezultātā tiek pieņemti it kā neadekvāti lēmumi. Bet tās vienkārši ir konkrētā brīža izjūtas.

Ne pārāk sen konstatēju, ka neesmu bijusi atklāta pat ar savu vienīgo draudzeni kopš bērnības laikiem. Pēc ilgiem gadiem uzzināju, ka viņai bija pilnīgi nepareizs priekšstats gan par to, kāpēc pēdējā mācību gadā aizgāju no vidusskolas un sāku strādāt, gan par to, kāpēc uzreiz nemācījos augstskolā un daudz ko citu. Šokētas bijām abas. Viņa iedomājās, ka biju laimīgs vienīgais bērns ģimenē un jautri baudu dzīvi. Patiesībā mani vecāki uzskatīja, ka mācīties pietiek un pašai jāsāk sevi uzturēt. Protams, kļūstot materiāli neatkarīgai, aktīvi sāku domāt un meklēt mācību variantus. Tā kā paralēli darbam savu dzīvi piepildīju arī ar sportiskām aktivitātēm, radās priekšstats, ka tikai izklaidējos. Draudzenes dzīves ceļš bija mērķtiecīgs – vidusskola, studijas, darbs. Kad satikāmies, spriedām par viņas studijām, darba pieredzi. Es stāstīju par dažādām aktivitātēm, kopīgiem paziņām. Par savām šaubām, meklējumiem, sagatavošanas kursiem ar viņu nedalījos. Ar savu vienīgo dzīves draudzeni?!

Kādā brīdī secināju, ka manai ilggadējai darba pieredzei no agras jaunības ir arī pozitīvas blaknes. Sapratu, ka mani nebiedē nekādas pārmaiņas, ka varu darīt visu, ko dzīve piedāvā. Nav problēmu piemēroties jebkuram darbam, iepazīt to un iemīlēt. Nomainot darbu parasti ilgu laiku izjutu nostaļģiju pēc iepriekšējās darba vietas. Kad konkurences apstākļos, manas vienaudzes pārlieku jūtīgi reaģēja uz kritiku, es jutos kā bruņurupucis, kas, ignorējot spiedienu, mierīgi vēro un apsver notiekošo. Daudzus gadus manai vienpatībai likās ļoti piemērots darbs valsts mežu sistēmā. Dabas stihija, kurā cikliski varēju ieplūst un pazust. Bet apstākļi un mana attieksme mainījās. Lēni, bet pamatīgi nobriedu pārmaiņām.

Visgrūtāk ir bijis ar konkrētu mērķu izvēli, kad, kā mantru, pie sevis skaitīju: “Visu, ko varēju, dzīvē esmu nokavējusi”. Ātri gan apjēdzu, ka atkal ar nepareizām domām grauju savu nākotni. Bet, ja, meklējot un apkopojot informāciju, beidzot tika pieņemts lēmums par konkrētu rīcību, tad to dzīves periodu atlika tikai izbaudīt.

Lai arī kāds dzīves stereotips ir izveidojies bērnības pieredzes rezultātā vai pamatojoties uz natālās kartes astroloģiskajām sakarībām, cilvēka dzīves gala versija ir paša radīta. Pamatā tā veidojas no domas, no rīcības, no ieradumiem… Astroloģiju var izmantot kā papildus informācijas avotu, kas palīdz strukturēt savus iedzimtos dotumus un enerģijas virzienu, lai varētu vieglāk sevi saprast, pieņemt un veiksmīgi vadīt. Izprotot sevi var mainīt dzīves virzienu. Ja nepieciešams.

Joprojām mācos pasmieties un paironizēt par sevi, savām dzīves situācijām. Vēl mācos nekam nepieķerties un dzīvot pēc iespējas vieglāk. Jo zināms, ka pārlieka centība aptumšo prātu. Tādēļ brīžiem rodas iespaids, ka esmu ļoti nenopietna. Taču šī prasmes vienkārši ir labas veselības un apzinātas dzīves panaceja. To novēlu sev un katram.