30.12.2022 10:45

Linda Arāja

Zemes dievišķā vētra

Esmu izteikts zemes gaisa cilvēks. Stāvu stabili uz zemes, kā saka, dzenu savas saknes. Jā, saknēm, dzimtai, stabilitātei vienmēr ir bijusi liela nozīme. Bet galvā vējš. Domas skrien, idejas nāk un iet, un domās pat nekam tā īsti nepieķeros. Smieklīgi jau skan, kad saka savienojumu – stabilu, bet interesantu... Bet tā nu tas ir, un nav jau tur ko liegties. Vīrs man ir stabils, bet interesants. Ar to domāju, ka uz viņu var paļauties, ir stabils darbs un kas savarīgi, viņš ir arī mērķtiecīgs. Tai pašā laikā ir arī gana interesants, lai kopā dotos uz koncertiem, apmeklētu teātra izrādes un vēl dažādus kultūras pasākumus. Viņš arī uzklausa visu manu informācijas pārbagātību, ko esmu lasījusi, dzirdējusi, redzējusi. Kā es mēdzu smieties, kopā ar mani, viņš ir pabeidzis visu, augstskolu, dažādus kursus u.tt. Man ir savarīgi dalīties ar savu zināmo informāciju, kā arī esmu izteikts audiāls, tādēļ informācijas nodošana citiem ir arī manu zināšanu nostiprināšana.

Stabils, bet interesants darbs... Tur gan vēl esmu meklējumos, lai atrastu savu ideālo darbu. Es pat nezinu vai kādā profesijā es sevi redzu, nostrādājam visu mūžu. Laikam, ka nē. Un vai maz eksistē tāds stabils, bet interesants darbs? Iespējams, šī iemesla dēļ, ka neredzu sevi vienā profesijā, man ir tendence mesties uz visām pusēm reizē un apvienot šķietami nesavienojamo.

Gaisam raksturīgais – gribas daudz un visu. Man ir pārāk daudz intereses, velmes un aizraušanās, un neticēsiet, cik sarežģīti to ir savienot ar zemes uzstādījumu, ja kaut ko iesāc, ir jāpabeidz līdz galam. Un tas pat nav saistīts tikai ar interesēm, bet vispār darbiem un plāniem kopumā. Man ir tendence uzsākt vairākas lietas vienlaikus, protams, varu vien pasist sev pa plecu un uzslavēt, ka man ir pietikusi dūša to visu novest līdz galam. Pēc šāda darba apjoma, es parasti sev nosolos, ka tā būs pēdējā reize, kad tik daudz uzņemos darbus un pienākumus vienlaikus, bet neticēsiet, pēc dažām nedēļām, ja ne dienām, esmu atpakaļ zirgā un gatava jauniem augstumiem, un nejau vienam, bet vairākiem! Šajā visā es gan esmu atradusi sev kādu nevisai labu īpašību, es neprotu priecāties par panākumiem, es pat teiktu, ka esmu mazohistisks cīnītājs, kurš lielāku baudu gūst no tās kāpšanas kalā, nevis no pašas virsotnes. Kad esmu sasniegusi vienu virsotni, jau domāju par nākamo. Cīņa un virzība uz priekšu, būtu mani raksturojošie vārdi. Varbūt tas izklausīsies nežēlīgi un ciniski, bet, manuprāt, bez ieliktām pūlēm un cīņas, ne panākumiem, ne iegūtajām lietām, nav vērtība. Savukārt, bez virzības uz priekšu, dzīve ir pārāk garlaicīga. Tai ir nepieciešama dinamika. Attiecībās gan es neesmu vienīgā tāda, ar zemes gaisa savienojumu, tāds ir arī manam vīram. Tad nu mēs abi esam vētras plosītas zemes. Un mūsu pretrunas par stabilu, bet interesantu dzīvi (ļoti grūti savienojamas lietas) ir vien gaisā sacelti putekļi, kas pārējiem aizmiglo acis, liekot domāt, ka viss mums dzīvē ir vienkārši.

Ko noteikti varu apgalvot, ka zemes gaisa cilvēki ir vieni no bezemocionālākajiem. Par jūtām varu runāt bez drāmas. Arī citu cilvēku problēmas uzklausu ar zināmu vēsumu. Es gan pieļauju, ka cilvēki vēlas, lai viņiem vairāk jūt līdzi, bet es esmu tendēta uz problēmu risināšanu, nevis to apspriešanu. Ja ir problēma, tā ir jārisina, nevis ilgi un žēl to apspriest. Mums ģimenē vienmēr ir taktika, ja rodas problēma, mēs uzdodam jautājumu – ko mēs varam darīt, lai šī problēma nebūtu? Ko mēs varam darīt, lai justos labi? Paradoksāli gan tas, ka cilvēki bieži vēlas man savus pārdzīvojumus izstāstīt, laikam tādēļ, ka esmu labs klausītājs, un tad jau viņi iedalās, tie, kuriem nepatīk, ka nežēloju un tie kuri saņemas, jo uz problēmu ir spējuši paskatīties no cita skatpunkta.

Par savām problēmām vienmēr esmu mācējusi runāt ar ironiju, tas gan nenozīmē, ka tās mani mazāk uztrauktu, bet lieku drāmu arī no tām neveidoju. Tāpēc man kaitina cilvēki, kuriem viss ir grūti, viss smagi, un kopumā viņi ir dzīves apdalīti. Reizēm dzirdot, par ko tad viņi žēlojas, šķiet viņi neprot objektīvi spriest, kas tad ir smagi. Darbs par grūtu, veselība par švaku, naudas par maz u.tt. Te ierunāsies mana zeme – visbiežāk viņi negrib neko lietas labā darīt, tikai čīkstēt un sūdzēties. Jā, tieši tāpēc man ir tik neitrālas attiecības, lai neteiktu, ka nav attiecību vispār, ar ūdens cilvēkiem. Ārēji gan es nekad neizrādīšu, ka mani kaitina viņu emocionalitāte un sūkstīšanās par visu un neko, bet iekšēji, manī kaut kas dreb, laikam zemes tektoniskās plātnes.

Nepārprotiet gan, nav jau tā, ka manī nebūtu jūtu, reizēm tās ir pāri pārēm, tad kad ir sākusies kāda emocionālā vētra manī, tas gan parasti nepaliek nepamanīts, jo neesmu kaktā raudātāja, viss tiek izrunāts. Šis laikam arī būs atslēgas vārds manai emocionālajai stabilitātei, visam ir jābūt izrunātam gan labām, gan netik labām emocijām, un jo sevišķi, jāizrunā dusmas. Tās nedrīkst turēt sevī. Kas notiek ar neizrunātām dusmām? Nāk dievišķā vētra, kura plosās nevien manī, bet arī ārpus manis.

Griebētos teikt, ka man piemīt gaisam raksturīgais draudzīgums, es ātri atrodu kopīgu valodu ar svešiem cilvēkiem. Un man patiesi viņi ļoti interesē, jo katram cilvēkam piemīt, kas īpašs, arī viņiem ir savas intereses, nodarbošanās, zināšanas, katra saruna ar svešu cilvēku ir jauna pieredze, jaunas zināšanas un informācija. Jā, es baudu sarunas ar cilvēlkiem, kuriem ir ko teikt. Šoreiz es iedomīgi nepliķēšu sev pa plecu, tik slavējot sevi, bet cilvēki, kuri ir kļuvuši par maniem draugiem, vienmēr atzīst, ka ar mani ir viegli runāt, kā arī, es protu pasmieties par sevi. Nemēdzu arī šķirot cilvēkus, ne pēc viņu piederības, ne sociāla statusa u.tt. Tādēļ manās un vīra rīkotajās ballīties, var sastapt daudz dažādus cilvēkus, un var tikai nobrīnīties, ka tie visi ir mūsu draugi.

Nav jau tā, ka tikai gaiss, gaiss, gaiss. Ir arī zeme. Un nejau vienkārši smiltis, bet gruntīga zeme. Manam iekšējam zemes cilvēkam, patīk konkrētība, precizitāte un kā saka, salikt visu pa plauktiņiem. Es nekad nekavēju, ja arī kādreiz ir gadījies kaut ko nokavēt, tas parasti ir bijis kaut kas ļoti ārkārtējs. Tādēļ šo precizitāti, es bieži sagaidu arī no citiem cilvēkiem, diemžēl lielais vairums nav tik punktuāli un man vien jānostiprina savu nervu sistēma ar cilvēku kavēšanu. Šādos brīžos ļaunākais, ko var jautāt, ko tad tu nokavēsi? Viss taču ir kārtībā! Nē, var nokavēt pilnīgi visu. Un nav pat runa par vienkāršu kavēšanu, bet par precizitātes trūkumu. Jā, pie šīs īpašības varu pieminēt vēl kādu nozīmīgu lietu, zemes cilvēki ir pašdisciplinēti.

Zemes cilvēki ir mērķtiecīgi. Ja esmu ieņēmusi kaut ko galvā, tad došos uz mērķi, lai ko tas prasītu. Esmu izturīga un spītīga. Ja tās ir studijas, tad tās jāpabeidz. Ja esmu izdomājusi, ka jāatjauno vecā lauku māja, tad tas tiks darīts. Ja izdomāju, ka sportošu un vairāk vingrošu, tad tas tiks darīt, un man nevajag kompāniju vai atbalsta grupu, lai virzītos pretī sev nospraustajam mērķim. Lielākoties smago darbu veicu viena, jo papildus cilvēki novērš uzmanību, ar tiem mans iekšējais gaisa cilvēks varēs parunāties, kad visi darbi tiks apdarīti.

Zeme ir forma. Gribētu pat teikt, ka forma visās tās nozīmēs. Šobrīd varu vien pasmieties par sevi un vīru, un ironizēt šo gudrību, bet tik tiešām, paskatieties uz mājām un viensētām, un pateiksiet, kādas stihijas cilvēks tajā dzīvo. Kā jau iepriekš minēju, es un mans vīrs, esam zemes gaisa cilvēki. Kā rezultātā, esam arī piešķīruši formu savai viensētai jeb uzlikuši tai riņķī sētu. Piebildīšu vien to, ka tuvākais kaimiņš ir pāri pļavai un visriņķī ir vienas vienīgas pļavas un meži, bet mūsu zemei tādi plašumi, šķita par plašu, vajag formu. Kā panākt formu? Uzlieciet sētu! Protams, šis ir vairāk ironizējot, sēta, tomēr pilda vēl dažas citas funkcijas, izņemot formas piešķiršanu, piemēram, stirnas netiek mūsu ābeļdārzā un mūsu pitbulterjers nedzīsies pakaļ kādai stirnai pa pēdām. Iespējams, gan ka tie kaimiņi, kuri mums šeit ir, vien pavīpsnā, ka rīdzinieki atbraukuši, izdomājuši dzīvot laukos un uzliek sētu. Domāju, gan, ka Marss mežāzī arī liek visur atrast kādu problēmu ar kuru tikt galā, šajā gadījumā tās ir stirnas ābeļdārzā.

Jā, arī uz laukiem mēs pārvācāmies, lai būtu stabili un interesanti. Jo nenoliedzami, viensētā darbi nekad nebeigsies, esi kā savas viensētas mērs, kurš katru gadu izlems, kur budžets šogad tiks novirzīts. Un kāpēc gan lai nepamēģinātu kaut ko citu, ja līdz šim esi dzīvoji Rīgā? Daudzi draugi bija sašutumā, uzzinot mūsu lēmumu, pārvākties uz lauku māju, kuru jau čubinājām un kopām trīs gadus. Draugiem tas šķita pārgalvīgi un neloģiski, savukārt mēs nolēmām riskēt un mēģināt ko jaunu.

Vēl zemes cilvēkiem piemīt dzelžaina pacietība. Īpašība ar kuru varu lepoties. Manuprāt, pacietība ir visu panākumu atslēga. Pacietība ļauj darbu paveikt labi, kā arī tā palīdz novadīt visus darbus līdz galam. Pacietība lieti noder, apgūstot ko jaunu. Nenoliedzami, pacietībai arī jāpiemīt dresējot suni un tiekot galā ar niķīgu bērnu. Cilvēki reti pacitību uzskaita pie labajām īpašībām, parasti to topā ir citas, bet, manuprāt, viņi ir aizmirsuši, ka pacietība ir to citu īpašību pamatā.

Bieži sanāk, lasīt, ka zemes cilvēkiem piedēvē arhitekta profesiju. Līdz profesijai vēl neesmu tikusi un tāds arī nav mērķis, bet vienmēr esmu apbrīnojusi arhitektūru. Tās detaļu būtību. Un ja biežāk pacelsiet skatu nost no Rīgas pelēkā trotuāra, ieraudzīsiet, ka Rīgā ir daudz ļoti skaistu ēku, kuras ir tā vērtas, lai tās apbrīnotu.

Argumentācija un jautājumu uzdošana, ir mans lauciņš. Īstās atbildes meklēšana. Pamanu, ka cilvēks iet pretrunā ar sevi. Man piemīt analītisks prāts, es analizēju cilvēku teikto, tādējādi bieži novērojot, ka viņi nonāk pretrunā ar pašu teikto. Kā es parasti smejos, man nevar samelot, jo es spēju izfiltrēt sarunu vairākos līmeņos un atgriezties tās sākuma punktā, kur cilvēks ir teicis pavisam ko citu un izmantojis citus argumentus. Man gribētos domāt, ka manī nav tik liels zemes stihijas kategorisms, bet vairāk gaisa objektivitāte, visbiežāk tā arī jūtos, kad bezemocionāli varu spriest par dažādām dzīves situācijām.

Kopumā, nevarētu teikt, ka būt savienojumā zeme gaiss, būtu viegli. Nebūt ne. Tas ir liels izaicinājums, kad abas kājas stabili stāv un ir iedzinušas savas saknes zemē, bet prātā ir vējš un liek šīs saknes raut laukā un traukties pāri visai pasaulei. Tad nekas cits neatliek, kā radīt interesantu dzīvi ap savām saknēm. Un tā ir tā gudrība, kuru cenšos sev dienu no dienas atgādināt, nejau pasaulē ir laime, bet mūsos pašos ar saviem tuvākajiem.