12.01.2021 11:57

7. māja manā dzīvē

Manā dzīvē ir daudz māju un ne-māju. Tajās mājo miers un satraukums. Baltais un melnais. Sievišķais un vīrišķais. Karstais un aukstais. Tukšais un pilnīgais. Man ir ļoti labi un ļoti slikti – nekad normāli. Tās nav tik raibas, cik kontrastainas. Tās ir manas iekšējās mājas, manis veidotā realitāte.

Manī ir Uguns. Jūtas un emocijas ir nepastāvīgas. Tās uzliesmo un nogaist. Tās iedzedz gaismu mājās, bet vienmēr to arī izslēdz. Lauvas ascendents man pakārto sava veida sarkano paklāju dzīvē. Es pa to soļoju ar augsti paceltu galvu. Tas, tiesa, nenozīmē to, ka es baidos nokārt deguntiņu – es jūtu, ko es jūtu. Mēness Lauvā pastiprina to kontrastu – balts kļūst baltāks, melns kļūst melnāks. Nav nekā skaistāka par zvaigznēm un sniegu. Par smaidu un asarām. Mans emociju krājums atbilst krāšņajai Lauvai. Man nav bail skriet, stāvēt un man nav bail soļot. Es esmu pieradusi, ka dzīve mani skauj cieši. Ko tā ar mani dara, ir retorisks jautājums. Bet ko es ar sevi daru.. Skauju sevi tik cieši! Neskauj sevi vairs – tu jau esi liela! Ļauj sev klupt un krist! Un varbūt drīz tu jau sāksi lēkāt pa peļķēm! Manas emocijas ir Uguns karstas – īstas un rotaļīgas, bet mans prāts ir Gaisa auksts – racionāls un loģisks. Dvēsele sniedzas pēc cita rokas, pēc cita siltuma. Prāts slavē brīvību un neatkarību.

Manā dzīvē ir daudz māju. Es tiecos testēt tukšās, jo tās ir mierīgākas, bet kāds ver vaļā durvis un atklāj man savu pilno pasauli. Dzīve man liek ielūkoties citu mājās, kas neviļus kļūst par manējām. Es jūtu visu un visus. Es mēdzu just citus vairāk nekā viņi paši sevi vai es pati sevi. Es jūtu gan prieku, gan sāpes. Gan laimi, gan bēdas. To, kas notiek šobrīd un to, kas ir noslēpts atmiņu albumā. Arī to, kas būs. Es jūtu gan emocionāli, gan fiziski. Gan intuitīvi, gan pārdabiski. Es citiem dodu mājas. Es esmu balsts, kam cilvēki var (pie)spiesties klāt un palūkoties augšup. Vai lejup. Tie jūt, ka mēs jūtam kopā. Es saprotu, es nekritizēju. Es dodu plašumu un iespēju brīvi just un būt. (Iz)dzīvot? Dāvana vai liekais.. Bet priekšā kas teic, to kastīti mēs krāšņojam paši. Pilni plaukti ar krāsām un zīda lentītēm.. Paņem uz izrotā!

Man ir ar ko dalīties. Ja manī nebūtu magnēta, es jau sen būtu mākoņos. Cilvēki pie manis pievelkas. Tie saka, ka es (pie)velku. Ziniet, tas nāk dabiski! Es bēgu, bet tie mani panāk. Es esmu balsts, bet arī man vajag pamatu. Tas var būt stabils un reāls, bet tas var arī būt mainīgs un iedomāts. Bet es bez pamata arī nevaru. Pirms speru soli ārā no mājas, es lūkojos, vai manās iekšējās mājās viss ir kārtībā. Es gribu attiecības, kurās viss ir kārtībā. Proti, es negribu nekādas. Bet ziniet, man tās vienmēr ir! Man ir uzmanība, mani vienmēr pieskata un atbalsta. Man sniedz palīdzīgu roku un dod pleca sajūtu. Mani šūpo un lola. Tā var būt lielākā dāvana, ja to pieņem. Es vēl tikai mācos nebēgt, palikt, teikt paldies..

Manā septītajā mājo Saule un Venera. Cilvēki man apkārt tiek izvēlēti tieši man – es izvēlos no jau sev izvēlētā. Man nav jāuztraucas par nodevību vai meliem. Visi, ko es satieku savā ceļā, nes man veltes. Es tās mācos pieņemt un lietot. Man nevar atņemt neko, kas man pieder. Mani nevar ievainot vai sāpināt, ja es tā neizvēlos. Baidos, lai nebūtu otrādāk.. Arī viņi mēdz baidīties. Tie man palīdz, dod domu graudus, padomus un rāda virzienu. Man nav jājautā palīdzība, man tā tiek piedāvāta. Mani pārliecina, ka man to vajag. Izskatās, ka es atstāju nospiedumus citu dzīvēs. Tie vienmēr atgriežas un mani atrod. Tie nāk atpakaļ, kad es sūtu prom. Tie piedod, pat ja es turpinu kost. Tie man māj ar roku. Es pasmaidu pretī, jo manī kaut kur mīt siltums. Viņi ir daļa no manis, tāpat kā es esmu daļa no viņiem. Es eju pa savu dzīves taku un kolekcionēju veltes. Mēs visi tā darām. Saistību, draudzības, darba – pofesionāli un neprofesionāli – piedāvājumi ir manā ceļā. Man nav jāmeklē, man tos piespēlē. Cilvēku prāti ir neaptverami, to sirdis ir bezgala dziļas. Gribās cerēt, ka cilvēki jūt un novērtē to skaistumu, kas mīt katrā no mums.. Cilvēki gāž kalnus citu dēļ, bet es gāžu savējos, lai tie varētu man pienākt tuvāk.

Aspekti ir kā mirguļojošas gaismiņas, kas izgaismo ceļu. Tie parāda, cik taisns vai līkumains tas ir. Cik labi segts vai akmentiņiem bagāts. Cik brīvs vai pārpildīts. Opozīcijas liek man pārvietoties no labās ceļa puses uz kreiso, un otrādi. Kvadrāti uzgrūž mani uz akmentiņiem vai ceļa pārrāvumiem. Ceļazīmes vēsta, ka pareizi izmantota enerģija rada brīnumus. Tā ne tikai atbrīvo mūs no lieka procesa laikā, bet arī pietuvina mūs tuvāk mērķim. Un mans mērķis ir baudāms process.

Manas 7. mājas pārvaldieks, Saturns, mīt 8. mājā. Man ir pārliecība, ka es satieku sev atbilstošākos tipāžus. Man ir pārliecība, ka man pretī nāk labākais. Man nekas nav jādara, man ir (jā)būt šeit. Mans uzdevums ir elpot un aicināt. Aicināt savā dzīvē, savās mājās, sevī. Pieņemt, kad nāk, un palaist, kad (jā)iet prom. Saņemt un dot. Dalīties. Manevrēt no kreisās ceļa puses uz labo – atrast ceļa balto viduslīniju, visiem taču patīk pa to iet. To var, ja tam pievērš uzmanību. Pa dienu es valkāju kroni – es rotaļājos, es roku patiesības. Naktī es esmu pelnu rušķīte – es paklanos un dodos ceļojumā, kur, atkal, man sniedz padomus un uzmundrinošus vārdus no augšas. Es nekad neesmu viena.

Es jūtu Sauli. Es jūtu vēju. To viskarstāko. To visstiprāko. Tā dedzina mani. Tas šūpo mani. Es vienmēr atgriežos. Tā ir salda brīvība. Tā ir brīva mīlestība.