03.01.2019 14:26

Mana stihija – zeme

Manā horoskopā zemes stihija sastāda 44%. Pārējo triju stihiju sadalījums: gaiss – 24%; uguns, ūdens – 16%. Kā arī izteiktā jaunavas un mežāža zīme.

Zemi un zemes īpašības es sevī ļoti sajūtu. Man dzīvē ļoti svarīga ir sava māja, savs zemes pleķītis. Pa lielam visu mūžu esmu dzīvojusi laukos, ja neskaita 5 studiju gadus Rīgā. Atceros, kā piektdienās pēc lekcijām vienmēr ātrāk steidzos mājās. Nevienas brīvdienas nepaliku Rīgā. Man tā vajadzēja manu zemi, manu ciema parku (kas bija tik aizaudzis, ka vairāk atgādināja mežu), manu lauku klusumu, Lielupi, kas tek gar mājām – manas dzimtās mājas. Man bija vajadzīga zemei tik raksturīgā drošības un miera sajūta.

Maniem vecākiem pieder vairāki hektāri zemes. Pārsvarā ganības un aramzeme. Ir arī privātmāja. Bijuši tādi grūti laiki, kad mamma man ir jautājusi: „Varbūt pārdodam...?” Uz ko es vienmēr esmu teikusi: „Nē! Nemūžam.” Uzskatu, ka sava zeme ir tāda vērtība, ko ar naudu nevar izmērīt. Tā piederējusi mūsu senčiem paaudžu paaudzēs. Tie lējuši sviedrus un asinis savas zemes (arī dzimtenes) dēļ. Zemes īpašība – saglabāt informāciju. Saglabāt savu senču zemi, dzimtas mājas. Tur taču ir tik spēcīga dzimtas enerģētika. Un kopjot savu zemi dzimtas enerģija tikai palielinās. Tās kļūst par tādām mājām, kur radi no tālākām vietām brauc sasmelties spēku un enerģiju.

Pirms pāris gadiem, pašai radās sava ģimene un aizgāju no vecāku mājām. Taču uz turieni braucu ļoti bieži – katru otro, trešo dienu. Arī savas nākamās mājas izvēlējos netālu no vecāku mājām. Sajūtu iekšā vajadzību pēc senču zemes, mājas... tāpat kā skolas laikos. Gribu, lai dēls bērnību pavada laukos. Lai iepazīst dabu līdz ar to arī sevi, jo mēs taču arī esam daļa no dabas, tikai citreiz par to aizmirstam. Tikai iepazīstot un atrodot savu patieso „Es” mēs varam būt harmonijā paši ar sevi un apkārtējiem. Tikko slaukts, silts govs piens un omes ceptā rupjmaize. Varžu koncerts piemājas dīķī, skaļi smiekli pie ugunskura, zem zvaigžņotas debess, Lielupes krastā... Kas var būt vēl labāks?

Cik ļoti zemes cilvēkiem patīk sēdēt un visu vērot no malas. Gan lietas, gan vietas, gan cilvēkus. Un, protams, prātot par to kāpēc ir tā kā ir. Jau no bērnības patika vērot kā vakaros puķes sakļauj ziedlapiņas, lai no rīta atkal tās atvērtu. Kā agrā rīta rasā zirneklis auž tīklu zāles stiebros, jo zina – diena būs saulaina un lietus nelīs. Kā viņš vispār to varēja zināt? Kāpēc bezdelīgas pirms negaisa lido zemu?.. Cilvēkam ir jābūt gudram, un jāvēro daba. Jo daba pastāsta to, ko cilvēks ar prātu nevar sajust.

Man tik raksturīgais „jaunavas niķis” – analizēšana. Es jūtos droši, kad saprotu kāpēc lietas notiek tā kā tās notiek. Piemēram, kāpēc kāds cilvēks sadusmojas uz mani... cenšos uz strīdu paskatīties no viņa skatu punkta. No viņa domāšanas veida, no pasaules uztveres modeļa. Tas nav viegli iziet visu šo „izprašanas ceļu”, bet man sanāk. Dažreiz ir viegli saprast, dažreiz grūti. Jo saprast otru saproti, bet pieņemt, ka kāds domā konkrētajā jautājumā savādāk, ir grūti. Daudzi ir teikuši, ka mana galva ir kā dators, kurā vienlaicīgi atvērtas neskaitāmas programmas, un visas darbojās. Vienmēr visu, ko saku un daru, pārdomāju piecas reizes. Diskusijā varu ilgi klusēt, bet, kad runāju, tad īsi, konkrēti un ar dziļu domu. Ja kāds man pastāstīs kādu pieņēmumu, tad viņam noteikti vajadzēs to precīzi formulēt, argumentēt. Neticu nekam no sērijas „viena tante teica, kaimiņš/draugs teica”. Cik iespējams, pati visu vienmēr pārbaudu. Tieši kā no grāmatas ir mana emocionālā dzīvē – braucam, nebraucam. Būsi mans draugs vai nebūsi vispār. Mīli mani pa īstam vai labāk nemīli vispār utt. Ļoti gribu apprecēties. Kāzām būtu jābūt baznīcā un pēc visām kāzu tradīcijām. Kāzu jomā neko negribētu modernizēt un pārveidot. Interesētu arī kāzas pēc senlatviešu tradīcijām.

Zeme pēc savas būtības ir sausa, izturīga un savienojumā ar manu mēnesi mežāzī – nepiedod vājības. Es nekad dzīvē neesmu lietojusi alkoholu, smēķējusi vai lietojusi kādas citas apreibinošas vielas. Man ir ļoti liels riebums pret to visu. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka mans tēvs ļoti daudz dzēra manā bērnībā. Esmu redzējusi tādas šausmas, kuras izdarītas alkohola iespaidā... Pārpasaulīgas, gļēvas un reizē arī izmisušas... Es tiešām uzskatu, ka cilvēks ir vājš, ja nestājas pretī savām problēmām. Lietojot alkoholu un citas apreibinošās vielas, Tu tikai aizbēdz, aizmirsties no realitātes. Tas neatrisina problēmas. Tu esi stiprs tikai tad, kad cīnies. Arī tad, ja krīti – nepārstāj cīnīties.

Man ir vecāks brālis, kuram ļoti izteikta ir dvīņu zīme. Tad nu klasiskais variants par to kā gaiss zemi ārā tracināja.

Brālis: „Šodien atbraukšu pie Tevis, jāpaņem tur šis un tas.”

Es: „Ok, cikos atbrauksi?”,

Brālis: „Vai... nezinu. Nu kaut kad atbraukšu.”

Es: „Aptuveni uz pl 13 vai 14?”

Brālis: „Ko piesējies? Kaut kad jau būšu.”

Es (jau dusmīga un izmisusi): „Tu pasaki vismaz no rīta vai vakarā būsi?!”

Brālis: „Tad redzēs, davai čau.”

Es: „Davai, čau.”.. un eju dzert savus balderjāņus.

P.S. – Es neizsakāmi mīlu savu brāli un mums ir ļoti labas attiecības.

Zeme caur jaunavas zīmi manā dzīvē liek uzsvaru uz detaļām. Man ir tik ļoti svarīgi, lai viss notiktu kā sarunāts (zemes rutīna labā nozīmē, kura dod stabilitāti, drošību). Lai cilvēki spētu norunāt konkrētu laiku, kad tikties un šajā laikā arī ierastos. Kā piemērs... Brālis, man nepasakot konkrētu savu ierašanās laiku, jauc ārā pārējos manus dienas plānu. Nevaru neko uz priekšu saplānot dēļ tādiem cilvēkiem. Vienmēr domāju par nākotni. Ko rīt vilkšu, ēdīšu, darīšu. Kas varētu būt manā dzīvē pēc 5, 10, 30 gadiem.

Jaunavas mīlestība uz tīrību. Paldies, Dievam, ne galēji. Ne tā, ka pa nakti, pēc darba, māju tīru (lai gan esmu mazgājusi grīdas mājā pirms gulēt iešanas). Grīdām, manās mājās, vienmēr jābūt tīrām (atkal jau man svarīgs ir pamats). Ļoti svarīgi, lai manas un bērna drēbes vienmēr būtu tīras. Drēbes katru dienu mazgāju. Visam mājās jābūt savā vietā. Krūzēm skapītī, bērna mantām pēc rotaļām mantu kastē, apaviem koridora apavu statīvā, ēdienreizēm virtuvē utt.

Ēdienam, manas ģimenes uzturā, jābūt veselīgam. Vislabāk no laukiem. Ļoti patīk gatavot ēst. Maltīti vienmēr skaisti katram uz šķīvja noformēšu un pasniegšu pie kopgalda. Veselīgas maltītes, daudz svaiga gaisa, meditācija. Cenšos pēc iespējas retāk lietot medikamentus. Kā vērtību uzskatu savus garos, brūnos matus (jau kopš bērnības), kurus ne reizi neesmu krāsojusi, tumšās uzacis. Arī kosmētiku lietoju minimāli. Nepatīk nekas samākslots, pārspīlēts cilvēka fiziskajā ķermenī – uzzīmētas uzacis, spilgtas acu ēnas, tetovējumi, pīrsingi, sarkana matu krāsa. Liekas, ka tādi cilvēki slēpj kaut ko vai baidās no savas būtības. Lielu vērību pievēršu aksesuāriem. Atkal sīkumi... Visi aksesuāri manā tēlā ir pārdomāti un sakombinēti pēc krāsām, formām, izmēriem utt.

Ja runājam par atbildību, tad pateicoties zemes stihijai, jaunavai un mežāzim – esmu ļoti atbildīga. Citreiz pašai liekas, ka pārāk atbildīga... Taču savādāk pat gribēdama nevaru. Bērnu vienmēr pieskatu pati. Izņēmuma gadījumos, bērna pieskatīšanu uzticu tikai savai mammai (mamma izteikts vērsis). Pat partnerim gandrīz nemaz... Zinu, ka bērns pie manas mammas vienmēr būs apģērbts, pabarots, samīļots. Pats svarīgākais, zinu, ka viņa veltīs savu laiku sarunām un spēlēm ar bērnu. Man ļoti svarīgi, lai ar bērnu produktīvi darbotos arī „pieskatītājs”. Kā mamma esmu stingra un prasīga, taču arī esmu draugs savam bērnam. Ja redzu, ka viņš kaut ko nevar izdarīt konkrētajā brīdī, tad nelieku viņam to darīt. Neuzspiežu tikai tāpēc, ka man to vajag. Man patīk rūpēties par citiem, tā es izpaužu savu mīlestību. Savs laiks, rūpes un viedums ir tas visdārgākais, ko vari dot citiem.

Lai arī spēju nokaitināt cilvēkus ar savu pedantiskumu un piekasību, attiecībā uz sīkumiem, kārtību un tīrību, zinu, ka cilvēki man uzticas. Viņiem ir drošības sajūta, ka var uz mani paļauties. Vienmēr turēšu doto vārdu. Varbūt tāpēc no trim bērniem savā ģimenē, esmu vienīgā, kam vecāki uztic visas dokumentu, rēķinu un naudas lietas. Esmu savas ģimenes grāmatvedis. Un man, kā jaunavai, arī patīk šis uzticētais pienākums.

Man arī ir tādas „burvju spējas” iedarbināt lietas, kuras nedarbojas vai ir saniķojušās. Telefoni, radio, arī mašīnas. Cits var ilgi censties „iedarbināt, palaist” – nesanāk, atnāku es – nospiežu dažas pogas un viss aiziet. It kā sīkums, bet patīkami.

Kopumā man sevī ļoti patīk šīs visas zemes īpašības – atbildība, mērķtiecība, sīkumainība, rūpība, vēlme pārvarēt grūtības, izpalīdzība un, protams, arī pārējās.

Ir arī reizes, kad dusmojos uz sevi par dažām īpašībām, kas ir stipri izteiktas. Bet saprotu, ka tāda esmu – tā esmu es. Un apzinoties savas stiprās un vājās puses, ir vieglāk dzīvot šajā pasaulē. Un arī vieglāk, dažreiz, izkāpt no saviem rāmjiem un principiem.